Visu nakti aiz loga plosās vētra, man ir sajūta, ka aizies pa gaisu viesnīcas jumts vai vismaz kāda vāji piestiprināta dekorācija. No rīta nekas nav beidzies, aiz loga esošās koku galotnes lokās vējā. Aizejam paēst brokastis – tās ir vēl smalkākas nekā mūsu Pafosas hotelī un ik detaļā šeit var just aizgājušo laiku godību. Piemēram, vecie krēsli patīkami apņem muguru, bet fēns istabiņā iestiprināts atvilktnē un to ieslēdzot, vidū iekvēlojas sarkana spirāle.
Pateicamies par uzņemšanu un dodamies ceļā. Mūsu pirmā pietura ir pie netālā Millomeri ūdenskrituma. Pa kāpnītēm un nelielu taciņu jāpaiet tam pretim un drīz vien var vērties krītošā ūdenī, kas piezemējas glītā klinšu ielokā, kas rotāts koku saknēm, akmeņiem un rudenīgām lapām. Droši vien sezonas laikā te grūti atrast no cilvēkiem brīvu kadru, bet šodien varam izpausties kā nu gribam.
Turpat netālu atrodas Milia viduslaiku tilts. Auto var atstāt nelielā stāvvietā ceļa malā un tad paieties līdz tiltiņam pa lēzenu taku. Tilts ved pāri nelielai upītei, kuras krastos aug braši koki – man pat šķiet, ka uz upīti paveras vēl glītāks skats kā uz pašu tiltu.
Tad gan spiežam pedāli grīdā un braucam uz Kipras galvaspilsētu Nikoziju jeb Lefkoziju. Ja redzam ceļa malā kādu baznīcu, ūdens tilpi vai citu uzmanības cienīgu objektu, tad piestājam. Mūsu garākā pieturas pauze šodien ir vīna darītava Tsiakkas, kas atrodas netālu no Pelendri ciemata. Iegādājam šīvakara naktsmītnes saimniecei vīnziņa ieteiktu baltvīnu, nopriecājos par eksperimentālā vīna etiķetēm, uz kurām ir attiecīga vīndara pirkstu nospiedumi. Un, pats labākais – saimnieks mudina mūs doties pastaigā pa vīnogu laukiem, ja vēlamies. Jā, vakar man pietrūka tieši šādas iespējas. Tad nu klīstam starp vīnkoku rindām un iemūžinām kadros kalnu, akmeņu un vīnkociņu rindu rakstus.
Jo tuvāk galvaspilsētai, jo plakanāka top zeme. Iesākumā kalni kļūst vienkārši mazāki, līdz beigās izzūd teju pavisam, dodot vietu lauksaimniecībai. Īpaši spilgti izskatās zaļi kāpostu lauki. Otra izmaiņa, kas notiek – satiksme kļūst aizvien ātrāka un blīvāka. Drīz vien attopamies uz tāda kā Dienvidu tilta viaduktu mudžekļa, kur visi grib ātri kaut kur nokļūt un arī zina, kur jābrauc. Protams, izņemot mūs. Laimīgā kārtā mēs esam godīgi sadalījuši pienākumus – Eduards brauc, bet es uztraucos.
Navigācijā skatāmies abi, bet tāpat pāris reizes aizšaujam ne tajā ceļā. Ar tādiem nospriegotiem nerviem neilgi pirms galamērķa ieraugām uz ielas stāvam divas ātrās palīdzības mašīnas un cilvēku pūli. Nu bāc, droši vien kāda bēda gadījusies. Tomēr, braucot garām, sirds atlaižas un smaids parādās – viņi vienkārši šeit uzņem kino, cik labi. Drīz vien stāvam pie mums nepieciešamās ielas un zvanām saimniecei. Viņa iznāk mums pretim, parāda, kur var novietot auto un aicina iekšā. Šis Airbnb miteklis ir burvīgs – pirmajā stāvā ir virtuve un koplietošanas telpa, otrajā – istabas ciemiņiem. Tiekam pie tādas, kas, pēc iekārtojuma spriežot, bijusi bērnistaba. Esmu tik priecīga, saimniece Maro pati arī šeit dzīvo un mana skatījumā šādi ir jāizskatās īstam Airbnb. Pagaidām gan plašākās sarunās neiegrimstam, jo gribam vēl pagūt apskatīt galvaspilsētu krēslā nevis tumsā.
Maro mums parāda taisnāko ceļu uz vecpilsētu un pēc 15 minūša gājiena esam pie Pafosas vārtiem – vienas no iespējām tikt aiz aizsargmūra sargātās pilsētas sirds. Lai tiktu līdz centrālajai gājēju ielai Ledra, jāmēro ceļš pa šauru, tumšu ieliņu ar trotuāru viena cilvēka platumā. Nemaz nav omulīgi. Kad tiekam līdz gaišākai vietai, kļūst jau labāk. Pavisam cita pasaule atveras, kad nonākam slavenās irāņu arhitektes Zaha Hadid projektētajā skvērā – tas izskatās kā no nākotnes. Krodziņā iepretim skvērā iekožam vakariņas un tad jau dzīve šķiet pavisam skaista. Turpinām pastaigu pa naksnīgo pilsētu, atrodam gan mākslinieku rajonus, gan tādus, kur krodziņi pilni ar cilvēkiem teju kā pirms pandēmijas dzīvē. Tomēr līdz galam omulīgi šai pilsētā es nejūtos. Varbūt tāpēc, ka ik pa laikam par realitāti – pilsētas sadalījumu grieķu un turku zonās atgādina posteņi. “Mums tagad ir sava Berlīnes siena”, ironizē Maro. Tāpēc pārāk nekavējamies un dodamies mājās, lai vairāk aprunātos ar mūsu šīvakara namamāti.
