Bijām nolēmuši celties dikti agri, bet piecēlāmies vienkārši agri. Spriežam, ka esam gulējuši uz spilgto sapņu āderes, jo šonakt abi skatījāmies kārtīgus “muļķikus”. Brokastīs uzvāru zaļo tēju (kafijas nav), uztaisu atlikušās siera-tomātu maizes un ieturam brokastis.
Mums kompānijā ir mazs sunītis, kas dzīvo šai mājā un nospriežam, ka viņš ir viesmīlīgākais mājas iemītnieks. Vakar ienāca apsveicināties arī mājas saimnieks, kas bija jauki, bet tā kā viņa angļu valoda bija visai pieticīga, tad īpaši saturīga saruna neizdevās. Sapratām vien to, ka viņš pabijis Maskavā un Ļvovā, kā arī to, ka šobrīd ir gardi mandarīni, bet apelsīniem jāpagaida lietus – pēc mēneša tie būšot kā nākas. Pats Airbnb rūpala turētājs, viens no saimnieka dēliem, tā arī neparādās. Nez kāpēc biju iedomājusies, ka saimniece ir sieviete, bet vīrietis izskaidro daudzas šīs vietas īpatnības, nu, piemēram, to, ka izlietne nav tīra, dušā ir tikai šampūns, virtuvē nav pieejams cukurs un tamlīdzīgas nianses. Spriežam, ka mūsu mājās Airbnb viesi noteikti jūtas daudz labāk. Bet – atpūtušies un nomazgājušies esam, varam doties jaunā dienā!
Šis nelielais ciems ir brīnišķīgs dēļ daudzajām mandarīnu un apelsīnu koku birzīm. Pa vidu tiem rēgojas arī pārsprāguši un sprāgt gatavi granātāboli – izskatās, ka tie interesē tikai mani un putnus. Esmu bez piecām minūtēm gatava kādu nočiept, tomēr savaldos.
Mūsu pirmā pieturas vieta ir Evertou ezers un dambis. Mans, sauksim tā, agrīnās jaunības draugs Agnis, kurš Kiprā dzīvo jau četrus gadus (un tagad ir uz mirklīti aizskrējis uz Latviju, tāpēc nesatiekamies), ieteica iekļaut dambjus mūsu maršrutā, tāpēc to arī darām. Netālu no dambja stāvvietas atrodam arī vienu geoslēpni, kā arī virkni ar sauso augu kompozīcijām, jo lietus šeit nav bijis sen. Par to liecina arī zemais ūdens līmenis ezerā. Bet vispār ir glīti, priecājamies redzēt šo vietu. Pa ceļam apskatām vēl vienu dambi – Kannaviou vārdā, bet tas, manā subjektīvajā skatījumā, ir mazāk iespaidīgs.
Šis ir ne tikai mandarīnu un apelsīnu reģions, ceļa malā zeļ mazi vīnogu kociņi, liecinot, ka šeit top arī vīns. Vīnogulāju lapas gan jau ir dzeltenas un tikai dažviet rēgojas kāds nenovākts ogu ķekars – pārējie jau pārtop vīnā. Mums ceļā ir Panayia ciems, kurā ir reģionā slavena vīna darītava. Par spīti tam, ka tā izskatās klusa un tukša, nolemjam izmēģināt laimi un pajautāt, vai te nevar ko aplūkot. Pagalmā divi vīri ar bārdu, ieraudzījuši mūs, uzreiz sauc pēc gados jauna puiša, kurš prot angliski. Viņš pastāsta, ka ekskursijas šobrīd nenotiek, bet varam nodegustēt kādu vīnu, ja vēlamies. Nu, mēs izvēlamies tikai vienu, jo Eduards ir pie stūres, bet es solidarizējos. Nosmejamies, ka vakar veikalā uz dullo esam nopirkuši tieši šīs vīna darītavas produkciju, bija labs. Tad nu šodien iegādājam vēl vienu vīnu vakarēšanai un turpinām ceļu. Jaunietis saka, ka, ja esam iecerējuši apmeklēt Troodos kalnus, labāk to darīt šodien, jo jau rīt solot sniegu un ceļus varot slēgt. Labs ir, laižam uz kalniem!
Izvēlamies īsāko ceļu, kas ved caur Ciedru ieleju. Labā ziņa – ceļš ir kluss un tukšs, sliktā – tas ir ļoti līkumains un pilns ar akmeņiem, kas sabiruši no klintīm. Tumsā noteikti negribētos šeit braukt, jau pa gaismu nav viegli izvairīties no šķēršļiem. Uz pagriezieniem konstatējam jocīgu skaņu mašīnai – it kā motorā būtu ieviesusies maza smilšu vētra, bet tās rezultātā man uz kājām sāk pilēt ūdens. Sākumā vainoju kondicionieri, bet, arī to izslēdzot, problēma nepazūd. Piestājam un apskatām situāciju zem kapota un ap riteni – neko aizdomīgu nemana, jābrauc vien uz priekšu.
Pa ceļam pieturam pie kādas mazas kalnu baznīciņas. No tās iznāk divi vīri, brīdi knibinās ap durvīm un tad, sasveicinājušies ar mums, dodas prom. Ja mēs viņus nebūtu redzējuši, būtu nosprieduši, ka baznīca ir ciet, bet tagad saprotam, ka durvis ir vienkārši ar aukliņu aizsietas, varbūt viņiem tāds durvju aizvēršanas princips. Atsienam auklu un ielūkojamies baznīcā. Tur mums pretī veras daži svēto tēli un ūdens burciņā peldoša degoša svecīte, ko, visticamāk, atstājuši abi vīri. Apsveicināmies ar tēliem, pateicamies par iespēju viņus satikt un, aizšņorējuši durvis, turpinām ceļu.
Nākamā pietura ir jau slavenāka reliģiskā celtne – Kykkos klosteris. Nolikuši auto teju priekšā celtnes centrālajām durvīm, cenšamies saprast, kā tikt iekšā un vai vispār to drīkst. Teritorijā pamanām kādu pāri, kas izskatās pēc tūristiem un prasām, kā šie tika iekšā. Esot jāiet uz augšu, bet viņi mūs varot ielaist tepat, pa dārza vārtiņiem, pa kuriem paši arī izšmauc ārā. Labs ir. Ejam iekšā un skatāmies apkārt. Jā, te klejo arī citi tūristi, viss kārtībā. Ieejam kādā telpā, kur ir tik daudz apzeltītu priekšmetu, ka acis žilbst. Iespaidīgi, tomēr sajūtu ziņā mazā kalnu baznīciņa bija pārāka. Vēl mirkli pastaigājam pa klosteri, atrodam arī oficiālo ieeju, ko izmantojam par izeju.
Nu jau esam pavisam tuvu Troodos kalniem. Uzliekam navigācijā augstāko vietu Kiprā – Olimpa kalnu – un turpinām braucienu. Vēders jau labu laiku sūta signālus, ka vajadzētu no sakrālākām lietām pievērsties profānākām. Netālu no Balkānu karam veltītam memoriālam ieraugām kafejnīcu, kur iegūstam kafiju līdzņemšanai un arī saldējumu. Pēdējo notiesājam turpat stāvvietā, bet kafijas pauzei atrodam vietu ar skatu un klāt piekožam no brokastīm pāri palikušās maizītes.
Līdz pašai Olimpa kalna virsotnei gan uzbraukt nav ļauts, jo to ieņēmuši militārie spēki ar visādām baltām bumbām un radariem. Bet skati, kas paveras pa ceļam uz virsotni ir dievišķi – mākoņu kalni un strīpas mijas ar priežu galotnēm. Uzbraukuši cik vien augstu iespējams, griežam atpakaļ un piestājam stāvvietā, no kuras tiek solīts mazs pārgājiens uz dikti senu un dižu priedi. Aizejam to apskatīt, bet atceļā, ļaujoties geoslēpņiem, aizejam mazliet pa citu taku, kas beidzas stāvvietā gabaliņu zemāk.
Kamēr Eduards dodas pēc mašīnas, es atrisinu naktsmāju jautājumu. Tā kā nebija zināms, kur mēs šodien nonāksim, nebijām neko rezervējuši. Tagad, atveru Booking.com vietni un skatos, kas tuvējā apkaimē ir pieejams. Iespējas ir diezgan plašas, bet, tā kā pagājušajā naktī drusku nosalu, šonakt gribas siltumu ar garantiju. Kāda smalka viesnīca ar senu vēsturi Forest Park Hotel piedāvā istabu ar atlaidēm, rezervēju to un braucam uzreiz turp. It kā ir salīdzinoši agrs, mirklītis pēc 16, tomēr vakardienas pieredze stāsta, ka tumšs būs pavisam drīz. Tā arī ir – brīdī, kad esam piestājuši pie viesnīcas, jau sāk krēslot. Reģistratūras darbinieks par godu tam, ka viesnīca ir salīdzinoši tukša, standarta numura vietā piešķir mums kaut kādu super truper numuru. Paldies! Uzbraucam septītajā stāvā tieši brīdī, kad pa lielajiem balkona logiem tiek demonstrēts saulriets. Ilgāk kā nepieciešams bildes uzņemšanai gan negribas uzkavēties ārā, jo vējš kļūst ar katru brīdi stiprāks.
Mirkli atpūtušies, dodamies vakariņās. Mūs apkalpo meitene Alīna no Ukrainas, kas iesaka labas versijas ēdienam un dzērieniem. Piemēram, pēc viņas ieteikuma nobaudām kokteili Brandy Sour, ko savulaik šeit pasūtījis jaunais Ēģiptes karalis Faruks sakot, lai iedot ko tādu, kas izskatītos pēc tējas. Pēc vakariņām pievēršamies biljardam, kas nav spēlēts veselu mūžību. Vakars ir bumbās, tomēr ap desmitiem saucam liftu mājup, lai rīt ražīgi varētu turpināt salas apskati.
