Cēsu Sv. Jāņa baznīcā mani sagaida draudzes priekšnieks Andis Ozoliņš-Vīksne. Atvainojies par nelielo aizkavēšanos rīta aizņemtībā, viņš aicina iekšā un ir gatavs man izrādīt visu, kas baznīcā savests kārtībā nesenajos rekonstrukcijas darbos – tie ir apjomīgākie uzlabojumi pēdējo 80 gadu laikā. Atjaunota fasāde, logi, durvis, vitrāžas, jumts, pulksteņa ciparnīcas, torņa koka konstrukcijas, baznīcas apkārtne, ierīkota drenāžas un lietus ūdeņu novadīšanas sistēma.
Mūsu vizīti sākam ar loga vitrāžu apbrīnošanu – vecās vitrāžas uzspodrinātas mirdz logos, tām pievienojušies arī mūsdienu darinājumi, kas simbolizē Svēto trīsvienību, Glika bībeli, Santjago ceļa gliemežvāku un citus elementus, kuriem ar saistība ar baznīcas un apkaimes vēsturi.
Man ir īpašs prieks sasveicināties ar Livonijas ordeņa mestra Voltera fon Pletenberga krūšu tēlu, mestra Hermana fon Brigeneja trīs tonnas smago kapu plāksni un bīskapa Nidecka sienas kapeni, kas šobrīd novietoti atsevišķā telpā. Tā kā pēdējā laikā par šo vīru veikumu man ir bijusi pastiprināta interese, tad šobrīd redzē klātienē liecības, kuras pētītas vien fotogrāfijās, ir īpašs prieks. Kopumā baznīcā saglabājušies 10 veseli un vairāk nekā 20 fragmentāri kapakmeņi, kas veido vienu no plašākajām viduslaiku kapu plākšņu kolekcijām Latvijā.
Andim ir stāstāmais teju par jebkuru baznīcā redzamo elementu. Piemēram, šim eņģelim izdevies paglābties no ugunsnelaimes. Brīdī, kad tā piemeklējusi baznīcu, viņš bija aizdevies uz restaurācijas darbnīcu.
Tālāk turpinām ceļu uz baznīcas torni, kur izveidota ekspozīcija “Zvana ceļš”. Vienā no starpstāviem var skatīt kādreizējo baznīcas torņa lodes kapsulu, kurā var redzēt ložu pēdas. Draudzes priekšnieks stāsta, ka kapsulā atrasti veseli trīs vēstījumi – divi bijuši oficiāla rakstura, bet trešo, vēstot par savu dzīvi un tās apstākļiem, tur pievienojusi kāda privātpersona, kura šo kapsulu uzstādījusi.
Tas nav vienīgais pārsteigums saistībā ar vēstījumiem, ar kuru var lepoties Cēsu Sv. Jāņa baznīca. 1977. gadā, kad es piedzimu un apkārt valdīja padomju laiki, kolorīta kompānija, kurā ietilpa Haralds Sīmanis un viņa tēvs, Arvīds Ulme, Valdis Atāls un vēl daži vīri, piekrita saremontēt baznīcas jumtu, kas bijis pagalam caurs un apdraudējis gan vēsturiskās ērģeles, gan citas baznīcas vēsturiskās vērtības. Vīri uz torņa zibensnovedēja iegravēja vēstījumu “Dievs, svētī Latviju!”, bet uz koka dēlīša stūra kopā ar saviem parakstiem uzrakstīja: “Ja putni nelidotu, debesis nebūtu. Palieciet sveiki un turpiniet augstāk! Dievs, svētī Latviju!” un noglabāja šo vēstījumu tornī.
Kad esam tikuši līdz zvanam, Andis stāsta, ka šīs baznīcas zvani joprojām gaida savu atjaunošanas kārtu, bet cēsinieki dzird skaņas, kuras nāk no zvana, kuru aizlienējusi Drustu kapliča. Ik pa laikam drustēnieši pa jokam prasot to atpakaļ. Smejos, ka ja kādu dienu pārvākšos uz Drustiem pavisam, es arī varētu būt viens no viņiem.
Tā smejot un tērzējot esam nonākuši torņa smailē. Iespējams tikt vēl augstāk, bet turp krietnu gabalu jākāpj pa parastām trepēm ar spraislīšiem – izskatās bailīgi! Iesākumā saku, ka man pietiks kāpšanas un sabildēju Cēsu viduslaiku pili un pārējo vecpilsētu no šī neierastā skatu punkta. Pēc tam pārdomāju – kad es vēl dzīvē būšu šādā situācijā, kad man būs iespēja ielūkoties jumtistabiņā, kurā sabijuši leģendārie vīri? Nolieku somu, jaku un lielo fotoaparātu malā. Jākāpj!
Soli pa soli, cenšoties neskatīties lejup, rāpjos uz augšu. Tieku līdz augšai, bet nākamais drosmes grūdiens vajadzīgs, lai izrāptos no lūkas – saņemos arī tam. Tad, spīdinot mobilo tālruņu lukturīšus, veram vaļā durvis uz kurām rakstīts Iznomajama Wasarnica “Imanta”. Iekštelpā viss atstāts tā, it kā vīri būtu tikko izgājuši – tāda istaba izskatās kopš 1978. gada, kad būvdarbi pabeigti.
Ja augšā tikts, jātiek arī lejā. Atkal, soli pa solim, lēnītēm traušos lejā – prieks par kāpienu atnāk tikai tad, kad kājas atkal skar dēļu grīdu un drošību. Tad vēl kāpiens lejup pa “pieklājīgam kāpnēm” un esam atgriezušies uz zemes.
Atvadoties Andis atgādina, ka ikviens var izzināt baznīcas un apkaimes vēsturi, lejupielādējot lietotni “Cēsu sirds” – arī šis darbs paveikts projekta ietvaros. Pat, ja pašam nav pieejamas šādas ierīces vai prasmes, baznīcā uz vietas iespējams iznomāt planšeti.
Esot baznīcā, noteikti pievērsiet uzmanību altārim un ērģelēm. Pašreizējais altāris ir izcila mākslas vērtība ne vien Latvijas, bet arī pasaules mērogā. Kokgriezumiem bagātīgi rotātajā retablā ievietota igauņu nacionālās glezniecības skolas pamatlicēja Johana Kēlera (1826 – 1899) glezna “Golgāta”, kurā Kēlers atainojis sakrālajā mākslā daudzkārt izmantoto sižetu ar Kristus nāvi pie krusta. Glezna ieguvusi Latvijas vērtīgākas altārgleznas slavu, tās kopijas atrodas baznīcās Rīgā, Vīnē un Sanktpēterburgā.
Baznīcas ērģeles gadsimtos mainītas vairākkārt, līdz 1906. gadā slavenā vācu ērģeļbūves uzņēmumā E.F.Walker & Co tika pasūtīts tagadējais instruments. To iegādei nepieciešamie 12 000 zelta rubļi tika vākti 16 gadus.
Ērģeļu redzamā daļa jeb prospekts veidota no priedes koka un greznota ar jūgendstila manierē ieturētiem kokgriezumiem un vara kalumiem, koros attēloti muzicējoši eņģeli un Mārtiņš Luters. Prospektā izvietots pussimts lielizmēra stabuļu. Pavisam ērģelēm ir 2000 stabuļu, no kurām augstāko apjoms pārsniedz 5 metrus, bet mazākās ir tikai pāris centimetrus garas. Dažādo skanējumu ērģeles iegūst, mainot un kombinējot reģistrus jeb balsis – skanējums var līdzināties trompetei, klarnetei, vijolei, čellam vai par cilvēka balsij. Savulaik skanējumu nodrošināja manuāli darbināmas plēšas, bet kopš 1934. gada tās aprīkotas ar elektrisko gaisa padeves motoru.
Ērģeles būtiski cieta 1944. gada padomju aviācijas uzlidojumā, kad, sprāgstot aviobumbai, tikai sadauzītas un caursistas vairākas stabules, kā arī izsisti taustiņi. Pēc kara tās saremontētas un atjaunošanu piedzīvojušas vairākkārt, no kuriem plašākie remontdarbi veikti 2005. gadā. Pēc restaurācijas šīs ir vienas no Latvijā labākajām vēsturiskajām ērģelēm, kas kopā ar baznīcas izcilo akustiku ļauj baudīt augstvērtīgu ērģeļmūzikas skanējumu. Šajā baznīcā ērģeļu spēli apguvis un praktizējis arī ievērojamais latviešu mūzikas klasiķis Alfrēds Kalniņš. Kopš 2001. gada Cēsu baznīca ir starptautiskā jauno ērģelnieku festivāla, kas nes Alfrēda Kalniņa vārdu, mājvieta.
Cēsu Sv. Jāņa baznīca ir viens no objektiem, kurus ikviens šovasar tiek aicināts iepazīt Kultūras ministrijas informatīvajā kampaņā “Atrastā Latvija”. Tajā apkopoti teju 60 no jauna izveidoti un atjaunoti objekti – muižas, pilis, baznīcas, katedrāles, muzeji, dabas takas, dārzi, estrādes, torņi, tilti, promenādes, pludmales un citi objekti. Objekti sarindoti 7 kultūras un dabas mantojuma ceļos, Cēsu Sv. Jāņa baznīca pils ir viens no deviņiem Baltijas ceļa objektiem.
Kampaņas laikā ikvienam pieejama mājaslapa www.atrastalatvija.lv, kurā iespējams uzzināt vairāk par atjaunotajiem un jaunuzceltajiem kultūras un dabas mantojuma objektiem, tajos veiktajiem Eiropas Savienības, valsts un pašvaldību ieguldījumiem, kā arī gūt praktisku informāciju par objektu apmeklējumu un piedalīties Latvijas atrašanas spēlē.
Šī materiāla tapšanu iedvesmojusi un atbalstījusi Kultūras ministrija, par to paldies!
