Jums ir tiesības klusēt

Domas, Dzīve

Jums ir tiesības klusēt un sēdēt mierā, jo viss, ko jūs teiksiet un darīsiet, var tikt (un tiks) izmantots pret jums. Pārfrāzētā frāze no filmām un grāmatām pārcēlusies uz ikdienu. Kādreiz bija skaidrs – ja negribi iekulties neauglīgās diskusijās, nerunā par naudu, politiku un reliģiju. Tad sarakstam pievienojās bēgļu jautājums, seksuālā orientācija, uztura preferences. Pēdējā laikā man ir sajūta, ka šim sarakstam vairs nav ne sākuma, ne beigu. Šobrīd var atrauties ar plikiem elektrības vadiem, neatkarīgi no tā, vai teiksi “melns vai balts”, “silts vai auksts”, “kluss vai skaļš”.

Tu vari sociālajos tīklos ielikt visnevainīgāko ierakstu – par to, ka Kurzemē uzplaukušas pirmās vizbulītes, brokastīs dzēri garšīgu kafiju vai nopirki internetā jaunu kleitu. Tāpat atradīsies kāds, kuram būs kāds dzēlīgs komentārs, “vērtīgs” padoms (jo mazāk pazīsti kādu cilvēku, jo uz brīnumainākiem ieteikumiem vari cerēt) un tad vēl noslēgumā “ta-dam!” – kāds izdomās, ka vizbulītēm, kafijai un kleitai ir kaut kāds sakars ar kovidu.

Kopš pagājušā gada nogales, kad kovid pārslimošanas procesā par šo tēmu runāju diezgan bieži un plaši (par ko, protams, saņēmu arī savu nosodījuma buķeti), nolēmu turēties pēc iespējas tuvāk mazajiem dzīves priekiem un iespējām, bet kovid tēmu likt mierā. Un tad, kad pie tava “vizbulīšu-kafijas-kleitas” ieraksta kārtējo reizi lasītāji savā starpā salamājas – kurš lielāks kovidiots – ieslīgtu neziņā.

Ko ar tiem komentāriem darīt? Ignorēt, iesaistīties sarunā, dzēst? Kādreiz man ļoti patika ironijas aizsegs, tas diezgan labi sargā. Vēl stiprāka ir mīlestības un pieņemšanas pieeja – nav lielāka spēka. Ironiju vairs negribas, bet līdz visu pieņemošai mīlestībai vēl neesmu tikusi.

Un tad nu diezgan bieži pieņemu lēmumu – nerakstīt neko. Tas attiecas arī uz šo blogu. Nebūs ierakstu – nebūs arī gānīšanās. Arī brīžos, kad roka paceļas kaut ko “viedu” bilst pie cita ierakstītā, cenšos apdomāt, vai tas tiešām ir jādara. Vai mans komentārs kādu iepriecinās? Ja kādam gribu uzdot jautājumu – vai atbildē pieejamā informācija man ir patiešām nepieciešama, ko es ar to darīšu? Ja gribu ko ieteikt – vai es tiešām tik labi pazīstu otru cilvēku un viņa situāciju, lai varētu ieteikt labāko? Ja atbilde uz šiem vai līdzīgiem jautājumiem ir “nē”,  nolemju paklusēt. Diezgan bieži nolemju paklusēt.

Un tad tu atkal iegrimsti pārdomās, savās šaubās par to, kad klusums ir svētība un vērtība, un kad ir tā ir pateicīga vide ļaunumam un bīstama patiesībai? Arī ar to pēdējo galīgi nav viegli. Dažreiz pārņem sajūta, ka it kā no malas tu skaties uz cilvēkiem, kas vienā situācijas malā, sitot dūres pret krūtīm un galdiem, kliedz “seši, pīle, jaunava”, bet otrā malā stāvošie “deviņi, zaķis, vecene” – un viņiem abiem ir un nav taisnība vienlaicīgi. Vismaz es bieži jūtos apjukusi patiesībās. Dzīvot šaubās nav veselīgi, tāpēc ik pa laikam mēdzu sev atgādināt tādas patiesības, par kurām esmu pārliecināta. Mēs visi nomirsim. Priedes smaržo pēc sveķiem. Tīra gultasveļa ir patīkama manai miesai un dvēselei. Bet par daudzām lietām, kas attiecas uz šī brīža situāciju pasaulē, mana godīgākā atbilde ir “es nezinu”. Un mani biedē cilvēki, kas nemēdz šaubīties. Kuru patiesība ir tik cieta kā Bībeles vāks vai Šlesera solījumi. Un kuri ir gatavi savas subjektīvās patiesības vārdā ar neatslābstošu enerģiju katru dienu vemt citiem uz galvas. Un daži, tik uzcītīgi kā Jehovas liecinieki, klauvē ar saviem paradīzes solījumiem tavā laika joslā un lien pastkastē. Un gribas maukt ar bukletu pa galvu vai sarullēt un noglabāt to sūtītājiem ķermeņa daļā, kur saule neiespīd. Tad tu pieklājīgi pasmaidi un nospied atpestīšanas pogu “bloķēt”. Jums ir tiesības uz klusumu.

foto: Kristina Flour, Unsplash.

10 komentārs

  • Es Jūs personīgi nepazīstu, bet es tik ļoti, ļoti nopriecājos par tām vakariņàm, kuras neskatos, taču redzot reklāmu, savai mammītei teicu… mamm tā taču Zane, ir jāskatās 🙂 Taču, pat ne par to. Par tàm pozitīvajàm sajūtām ieraugot, ka zinu šo meiteni, nu it kā zinu 🙂 (klusībā nu jau gadiem sekoju blogam līdzi) un man patīk viņas domu gàjiens it visā ko raksta un jebkad, kad raksta par jebko jebkur 🙂

    Paldies, tiešām.
    Baiba

  • Sekoju līdzi blogam ļoti sen jau. Esmu slinka uz komentāriem, jo vienmēr daudzas reizes pārdomāju vai tas ir nepieciešams un ko tas dos ja es ierakstīšos. Tad nu šoreiz , lai prieks un viss izdodas. Sūtu sveicienus no klusā lasītāja.

  • Zane, esmu ar Tevi, jo saprotu šo tik ļoti. Sekoju Taviem piedzīvojumiem un blogam jau labu laiku. Komentārus līdz šim gan neesmu rakstījusi līdzīgu apsvērumu dēļ, bet no rakstītā vienmēr iedvesmojusies, turējusi īkšķus Pingvīna laikā un sūtījusi labas domas citos brīžos. Der rakstīt un der klusēt, pēc sajūtām, galvenais, lai Tev der.

  • Paldies, Zane, par Jūsu pārdomām, tās ir patiesi rosinošas, priecājos lasīt un iepazīstināt arī savus mājiniekus, mums sanāk interesantas viedokļu apmaiņas pēc izlasītā. Lai izdodas rast mieru un lūkoties pāri negācijām!

  • Nu trakums ar to visu, kas tagad te notiek.
    Tik ļoti žēl, ka pirmie jau sāk pierauties tieši tie, kurus gribās lasīt visvairāk, kaut katru dienu.
    Tavi ieraksti, Zanīt, ir tieši tādi, ļoti gaidīti, jau daudzu gadu garumā, talantīgi, sirsnīgi un uzrunājoši.
    Neņem galvā, gan jau procentos tie ķērcējskribenti ir pavisam maza daļa līdzcilvēku, Tev draugu taču cikturreizes vairāk, nebēdā ne nieka, patiešām!:)))

  • Vietnē nekur.lv iekrita acīs šis bloga ieraksts; agrāk nezināju. Gribu izteikt viedokli. Manuprāt, vienkāršojot var norādīt divas galējības cilvēku personībā – paštaisnums (narcistiska uzmanības piesaistīšana savam paštēlam – kā enkuram savā dzīvē, un visiem ar to saistītiem priekšstatiem), no vienas puses, un viegla iespaidojamība (kas var radīt depresijas risku un citus riskus), no otras puses. Ja noveicas ar sakarīgu kompāniju (sākot ar vecākiem, savu ģimeni, turpinot ar klases / studiju biedriem, visbeidzot ar savu paša ģimenes locekļiem un darba kolēģiem), tad nav jāmeklē līdzsvars starp šiem grāvjiem. Taču, ja ne visai veicas ar kompāniju, tad drīz vien ikviens sāk svārstīties starp tām abām galējībām. Tai skaitā vai nu atbalsta kādu, ko uztver kā autoritāti, vai pats sāk pamācīt citus; un tā tas var mainīties vairākas reizes. Tajā saturs ir otršķirīgs – ne jau kovida tēmai ir kāda nozīme. Nozīme ir cilvēku uzvedībai. Cilvēki ir bara dzīvnieki. Primitīvi, kaut arī domājoši un runājoši, pērtiķi, kuriem instinktīvi ir raksturīga bara uzvedība. Pieklājīgi to var saukt par sociālo mijiedarbību. Taču pārdzīvot par to, ka tāds ir dabas likums, nav jēgas. Tipa, ja esi nokļuvis džungļos, jāsamierinās ar apstākļiem un jādzīvo saskaņā ar tiem, necenšoties pret tiem cīnīties. Var, protams, izlemt aiziet no sabiedrības. Taču tad vispārīgi ir tikai divas galējības – vai nu sava lauku saimniecība vai arī atrautība no realitātes…

  • Eh… es pati cenšos mācīties runāt par visām tēmām.. ja nav viedokļa tā arī pasaku (par ēdiena izvēli un citām acīmredzami relatīvi nekaitīgām tēmām), bet par politiku, naudu un reliģiju, LGBT+, bēgļiem, vakcīnām un covid19 diemžēl esmu sākusi diezgan aktīvi censties runāt… jo sajūta ka tāpēc ka mēs nerunājam ar savējiem tik radikāli viss ir aizgājis, ka tiešām muti vairs vaļā negribas vērt.. bet cieņpilni diskutējot biežāk tomēr gadās, ka arī es kaut ko jaunu uzzinu.. bet protams gadās arī smagi apdedzināties.. un atkal kaut ko jaunu iemācījos (šitā Ilze nevajadzēja runāt šajā gadījumā).

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.