Nupat riņķī ir mēnesis kopš esmu atgriezusies no Berlīnes un neesmu par to uzrakstījusi ne rindiņas. Lai gan mēnesis nav nekāds ilgais laika periods, tomēr Vācijā piedzīvotais šķiet kaut kas no iepriekšējās dzīves. Visu šo mēnesi esmu jutusies lieliski un attiecīgi varu secināt, ka nekādi vīrusi mani nav šai braucienā apsēduši, tomēr interesanti ir tas, ka uz Berlīni man nepavisam negribējās braukt. Vēl esot Spānijā savām ceļa biedrenēm čīkstēju, ka vēlos pa taisno teleportēties uz mājām, nevis mērot maršrutu Santjago-Porto-Berlīne-Rīga. Un tajā brīdī par nopietnu vīrusa klātesamību Eiropā varēja runāt vien Itālijā.
Raugoties no šodienas skatu punkta, tā arī būtu bijis prātīgi darīt. Laist pa pieskari rezervētās biļetes no Porto uz Berlīni un no Berlīnes uz Rīgu, tā vietā meklējot tiešu iespēju lidināties atpakaļ uz Latviju. Bet, cik vienkārši lēmumi izskatās, kad skatās uz tiem ar laika nobīdi. Realitātē sapurināju sevi un devos uz Berlīni.
***
Ierašanās Berlīnē ir atgriešanās pazīstamās vietās, īpaši šoreiz. Iepriekš ciemojos šeit aptuveni pirms gada un paliku turpat, kur šoreiz – pie Santjago ceļa cīņu biedrenes Katrīnas. Sveika, Šēnefeldes lidosta, sveiks metro S9, sveika Treptower park stacija, sveika aptieka ar lielajām puķēm uz fasādes, sveiks 194. autobuss, sveika kokā grieztā ģīmetne uz Katrīnas mājas koka kāpnēm, sveiks, Katrīnas dzīvokli! Pati saimniece šobrīd ir darbos citā Vācijas pilsētā, tāpēc viss mājīgums ir manā rīcībā.
***
Rīta saule rauj aiz kājas ārā no gultas un neklausās manos iebildumos “gribu vēl pagulēt” un “man šodien nav nekādu plānu”. Bez īpaša nodoma iesēžos metro un aizvizinos līdz Alexander platz, jāsasveicinās ar TV torni, ja reiz esmu atbraukusi. Samājusies ar milzi, pieņemu spontānu lēmumu aizlaist līdz Potsdamai – šoreiz esmu nopirkusi nedēļas transporta biļeti, kura der arī braucienam uz lidostu un Potsdamu – iespēja jāizmanto. Tepat Aleksandra laukuma dzelzceļa stacijā var iekāpt bānī, kas brauc uz netālo pilsētu, esmu galā pēc minūtēm 40.
Staigāju pa Potsdamu un priecājos par bildēm – šodienas saules staros visas ēkas izskatās kā sapucējušās. Pēc pastaigas jūtos nopelnījusi pusdienās kafiju un burkānkūku, ar ko palutinu sevi mazā un stilīgā kafejnīcā. Tad ir laiks doties uz pili, kurai rūpes svešas – Sansusī. Tikusi līdz lielā parka stūrim, šauju iekšā – tak jau parkā tīkamāka pastaiga nekā ielās. Brīdi pagājusies pa parku, pa labi ieraugu arī pašu pili, bet pa kreisi – milzīgus krokusu laukus. Sākumā krītu krokusos. Uzmanīgi iebridusi zilo ziedu pasakā, cenšos daili nofotografēt i no augšas, i no apakšas – tāds skaistums! Arī pilij nav ne vainas. Lai tiktu līdz tai, jāpievar gana augstas trepes, bet ko tik lēnītēm nevar izdarīt. Šodien cilvēku ir maz un tieku pie saules apspīdētas celtnes foto bez tūristu pūļiem.
Pēc tam, metot lokus no viena parka malas līdz otram, virzos uz jaunās pils pusi. Pa ceļam aplūkoju ziedošus forsītiju krūmus, romantiskus paviljonus, Botānisko dārzu (pa gabalu gan, jo šis ir ciet) un visādas citas pilīm līdzīgas celtnes. Kamēr tieku līdz Jaunās pils apkaimei, ir jau pievakare. Vakara saulē majestātiskās celtnes izskatās cēli un drusku biedējoši. Safotografēju tās un dodos uz autobusa pieturu, šodienai kājām staigāts gana, vēl jau arī mājās jātiek. Uzreiz nāk arī autobuss, kas mani aizved līdz metro, bet tas – atpakaļ uz Berlīni.
***
Berlīne ir arī pilsēta, kur satikt draugus. No latviešiem vecos paziņas šoreiz neiznāk apskatīt, toties ieturu Ramen zupas vakariņas kopā ar medicīnā strādājošo Kristīni, ar kuru līdz šim bijām pazīstamas vien interneta ārēs. Meitene dzīvē ir vēl saulaināka nekā virtuālajā vidē, mūsu noskaņojums ir proporcionāli pretējs laikam aiz loga, kur lietus gāž jau kuro stundu.
Saskrienos arī ar saviem kazahu draugiem, kuri pirms daudziem gadiem kaučsērfoja pie manis Latvijā. Argins un Aņa ir darbīgi un enerģijas pilni kā vienmēr, bet mazais brīnums Kira, kas pirms gada varēja ilgi klusēt un vērot notiekošo, ir pārvērtusies par nerimstoši burbuļojošu strautiņu. “O, tu atnesi gurķi, tas ir tik forši, mūsu gliemezim ļoti garšo gurķi”, viņa nober sasveicināšanās vietā un ar milzīgu tuteni nošņāpj gurķa galu un aiznes virtuves stūrī dzīvojošajam gliemezim, kas drīz vien izbāž ragus un sāk virzīties svaigās smaržas virzienā. Arī mēs ejam uz smaržu – Aņa ir pagatavojusi vakariņas. Mēs jau esam izpļāpājušās un paēdušas, kad pēc sporta nodarbības pārrodas Argins. Kad arī viņš ir paēdis, Kira atnes viņam papīra lapu ar lūgumu kaut ko uzzīmēt. Šoreiz loze krīt uz ziloni – nolicis priekšā dzīvnieka figūriņu, Argins pāris minūtēs uzskicē mākslas darbu, arī Kirai ir sava versija par ziloni. Tai vakarā atvados un dodos uz metro, bet citā vakarā mēs ar Aņu aizejam vakariņās un uz mazu alternatīvo kino teātri.
***
Lai arī galvenais iemesls, kāpēc devos uz Berlīni – ceļošanas festivāls – ir atcelts, lielākā daļa festivālu dalībnieku ir pilsētā. Tā nu vienā no vakariem notiek dalībnieku socializēšanās pasākums kādā no daudzajiem Berlīnes alus bāriem. Pats galvenais organizators Bjorns, kuru jau sen pazīstu, diemžēl nevar ierasties, jo atrodas karantīnā. No atnākušajiem ciemiņiem pazīstu vien blogeru pāri Kešu un Sabrinu, kurus Latvijā vedu sēņot, kā arī vienu meiteni no Skandināvijas, pārējās sejas man ir svešas. Kešs cenšas mani iepazīstināt ar teju visiem, pieklājības pēc nedaudz aprunājamies, bet kārtīgas sarunas nesanāk. Kādā brīdī Kešs apvaicājas, kā es jūtos. Atbildu ar smaidu – ir ok. “Looks like you are panicking inside,” viņš pieliec man pavisam tuvu savas lielās, brūnās acis. Nu, tik traki gluži nav, bet pavisam komfortabli nejūtos, tas tiesa. Lai arī ar savu ceļošanas un blogošanas pieredzi neesmu zem galda slēpjama, protams, apzinos, ka neatrodos arī uz tā paša trepīšu pakāpiena, kur lielākā daļa cilvēku šajā telpā – vairumam šeit klātesošo sekotāju skaits ir mērāms tūkstošu simtos un miljonos. Tas man, protams, netraucētu ar viņiem papļāpāt, bet to ir tik grūti izdarīt. Es neprotu lasīt no lūpām ne latviski, ne angliski, bet šeit ir tāds troksnis, ka kaut ko sadzirdēt ir ļoti grūti, attiecīgi es nesaprotu, ko cilvēki saka. Vakara gaitā gan noskaidroju, ka vēl vairākiem cilvēkiem (kam angļu valoda nav dzimtā) ir tieši tāda pati situācija. Portugāļu puisis man iečukst ausī, ka ne suņa nesaprot no šeit runātā, tāpēc dod priekšroku dejošanai. To viņš arī pierāda praksē, dancinot savu foršo draudzeni. Arī kāds kluss vācu puisis, kurš ir partneris slavenai britu blogerei, atzīst, ka nevar izsekot sarunām pie britu galdiņa un ir priecīgs patērzēt ar mani. Un pati galvenā doma, kas man nedod mieru – beidzot mana ilggadējā ceļošana ir sākusi ieņemt profesionālu virzienu – saņemu ielūgumus ciemoties citās valstīs, piedalīties konferencēs. Ir tikai viens “bet”. Es nezinu, vai to patiesi vēlos. Varbūt es esmu izceļojusies. Kad atceros, ko tik es savas dzīves pēdējos astoņos gados neesmu pieredzējusi, galva sagriežas. Vai tiešām tas viss noticis ar mani? Protams, tik daudz kas vēl nav redzēts un pieredzēts, bet tur arī vairāku mūžu nepietiks. Varbūt kādreiz mani atkal urdīs ceļošanas nemiers, bet šobrīd vairāk par visu es gribu būt Latvijā. Ēvelēt dēļus, adīt maučus, sēt redīsus, lasīt, rakstīt, meditēt. Lēnām sagaidīt pavasari, piedzīvot vasaru, novākt rudeni un nosarmot ziemā. Gribu būt mājās.
