Gabaliņš Porto: pastaiga ar kaijām un krēma kūciņām

Ceļā, Ceļojumi

Par spīti ļoti šaurajai hosteļa istabiņai, pamostos labi izgulējusies. Visādi citādi hostelis ir lielisks – tas atrodas tieši iepretim Casa de Musica pieturai, kur piestāj autobusi no Santjago, tam ir labi aprīkota virtuve un omulīga priekštelpa pasēdēšanai. Ieskrienu dušā, paēdu brokastis (pēc hosteļu mērauklas visai labas), atlasu mantas, kuras pa dienu nevajadzēs un palūdzu tās paglabāt līdz pēcpusdienai – esmu gatava pastaigai pa Porto.

Hosteļa brokastu galds

Šodien man ir kompanjons – latviešu meitene Aija, pie kuras paliku pirms tik gadiem, ka abas šo notikumu atceramies diezgan miglaini. Stāstu par savu palikšanu – tas bija veca ēkā pilsētas centrā ar šķībām kāpnēm un čīkstošām grīdām. Aija māj ar galvu – bijis tāds laiks, kad tur dzīvojusi, tagad ēkā esot iekārtota mākslinieku rezidence.

Pēc īsas pastaigas ieklūpam vienā no stilīgajām Porto kafejnīcām, kurā strādā Aijas kursabiedrene. Pasūtam tēju, kafiju un maizi ar mandeļu sviestu – mī un žē, cik garšīgi! Aija pati šobrīd darbā cep maizi, arī ar profesionāļa aci viņa atzīst šejienes maizīti par labu esam. Vispār esmu nobriedusi arī beidzot pieķerties šim procesam, ja kādam ir ieraugs, padodiet ziņu.

Uz vietas cepta maize ar mandeļu sviestu, mmm.

Ieturējušās turpinām klīst pa ielām. Stāstu Aijai, ka Porto ir teju tikpat briesmīga pilsēta kā Santjago – arī šejienes ielu stūros dzīvo smeldzīgas atmiņas no iepriekšējām vizītēm – Ceļa ievada vai pēcvārda. Neiztrūkstoši jāaiziet līdz katedrālei, no kuras sākās mans Portugāles Santjago ceļš. Šī vieta man visvairāk saistās ar ceļabiedreni Petru, jo tieši šeit sprogaino sarkanmati satiku pirmo reizi. Safotografējušas Porto jumtus un kaijas, dodamies uz metro staciju, lai brauktu atpakaļ uz manu hosteli.

Pa ceļam Aija paķer “pastéis de nata” – slavenās portugāļu krēma kūciņas, noēdīsim tās parkā netālu no manām naktsmājām. Kaijas, šķiet, jau pa gabalu zina, kas mums prātā un somā. Tikko esam ieņēmušas vietu uz soliņa zem ziedoša rododendru koka, divas baltas skaistules ir klāt. Kad izvelkam kūciņas, viņu skatienā var skaidri nolasīt cerību – nevar būt, ka jums kaut kas nenokritīs. Baloži vispār nezina distanci un tekalē mums zem kājām, uzlasot drupačiņas. Pēc brīža pievienojas vēl citas, brūngani raibas kaijas (varbūt kaut kādi kaiju radinieki) un rodas sajūta, ka tūlīt mums ēdmaņu izraus no rokām laukā. Tomēr šīs drīz zaudē pacietību un aizlido prom, tik baltās kaijas tupina hipnotizējoši vērot mūsu rokas. Lai nu būtu – katrai tiek pa mazai bulciņas kripatai.

Uz atvadām piesēžam vēl uz vienu dzērienu, tad pateicos Aijai par kompāniju un dodos uz hosteli savākt tur atstātās mantas. Pašlaik man ir divas mazās mugursomas, bet lidot varu tikai ar vienu. Labi, gan jau lidostā tikšu galā ar šo rēbusu.

Metro par 2 eiro raiti aizvizina līdz lidostai, izeju drošības kontroli un dodos ieņemt lidošanai piemērotu paskatu. Sabāžu sīkās mantas jakas kabatā, apsienu ap vidu vienu džemperi (pārējie ir mugurā). Pēdējais triks ir sekojošs – uzlieku plecos tukšo mugursomu (jo sarullēt un iebāz otrajā somā to nav iespējams), uzvelku pa virsu āra jaku un pa virsu uzstīvēju pilno somu. Izskatos nedaudz uzpūsta, bet gan jau Ryanair darbinieki ne tādus vien brīnumus redzējuši. Un labi, ka tā izdarīju, jo šoreiz pasažieru rinda tiek rūpīgi pārbaudīta un ļaudis, kuriem ir drusku lielāka soma vai vairākas somas, tiek noņemti no trases. Pret manu paskatu nevienam iebildumu nav, tieku lidmašīnā uz skaitli trīs. Droši vien apkārtējie pasažieri varēja drusku pavīpsnāt, redzot manu izģērbšanās procesu salonā, bet kas par to.

Ieriktējos, izvelku adāmadatas un ķeros pie darba. Biju domājusi, ka šī brauciena laikā man būs dikti daudz laika adīt, bet ne nieka. Esmu pabeigusi tikai vienus maučus, kas būs paldies Katrīnai par iespēju palikt viņas dzīvesvietā Berlīnē, kur šobrīd dodos, līdz citam adāmdarbam netiku. Jā, drošības kontrole pat aci nepamirkšķināja, redzot manas alumīnija adatas. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, varu pastāstīt, ka arī lidojumā uz Rīgu nevienu šīs adatas neinteresēja. Jā, esmu jau vairākas dienas mājās (tas tā, lai te kāds par vīrusiem nesāktu uztraukties), kā parasti dzīve steidz bloga ierakstiem pa priekšu.

2 komentāri

  • Paldies, Zanīt, par Tavām ceļa dēkām, kuras vienmēr lasās vienā elpas vilcienā, bet nu šoreiz patiešām nav žēl, ka ceļojums beidzies un atvieglojums, ka esi jau mājās, ir milzīgs! Lai Tev viss labi! :)))

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.