Nedēļa ceļa malā

Ceļā, Ceļojumi

Pie Ivetas pavadītās dienas ir sajukušas un sajaukušās. Kurā dienā tika stieptas kastes, kurā žagari no meža, kurā ciemos braukts un kurā okeāns apraudzīts – kas to lai zina. Nedēļa palidojusi un man laiks doties ceļā. Uz Santjago. Tikai šoreiz ne ar kājām, bet gan automašīnas salonā. Tā ir tik jocīga sajūta, it kā Santjago nebūtu tiesību ierasties citādāk kā ar kājām.

Ne mazāk dīvaina sajūta bija nedēļu dzīvot Camino malā un… nekur neiet. Un naktīs bija tā kā Ziedonis raksta “ceļa stabiņi staigā ap māju, un pēc manis meklē un taujā”. Tāpēc mana vispriecīgākā diena bija tā, kurā izdevās mazliet paieties Ceļu. Iveta mūs ar Bellu (mums šai nedēļā pievienojās vēl viena raganiņa no Latvijas) aizveda līdz Muros de Nalon miestiņam, kas oficiāli ir iepriekšējā etapa sākums un palaida paieties līdz mājai. Tie bija eikalipta un dubļu smaržas, suņu reju, kukaiņu dūkoņas, strautu un mūsu čalu piepildīti deviņi kilometri. Pa ceļam satikām arī vienu īstu piligrimu, gandrīz vai sametās kauns no mūsu mazajām somām un viendienīšu gājuma. Katrā ziņā gājums apliecināja, ka ceļa pievilkšanas spēks nav mazinājies ne par nieku (vēl kādu noietu ar prieku).

Tās pašas dienas vakarā bijām ciemos pie cita Ceļa. Viens no Ivetas Ceļa eņģeļiem – hospitaljero Pauls – šobrīd rūpējas par svētceļniekiem, kas iet Camino Primitivo, grūtāko no Ceļiem. Viņš strādā naktsmītnē pēc Oviedo un sagaida gājējus pēc pirmās dienas noiešanas. Brīdī, kad esam apsēdušies padzert tēju, pa durvīm ienāk trīs svētceļnieki – kurlmēmie no Portugāles. Pauls atvainojas un pievēršas viņiem, ar žestiem un lēniem spāņu vārdiem viņus reģistrējot, izskaidrojot palikšanas noteikumus un ierādot guļvietas. Ir mazliet žēl nogurušos ceļiniekus, bet arī gribētos būt viņu vietā.

Par pārējām dienām varētu pierakstīt lappuses – kā mēģinājām saprasties ar mājas vecajiem saimniekiem (kas, protams, runā tikai skaidrā (un ātrā) spāņu valodā), kā iepazināmies ar kaimiņu īpašuma kopēju Elvīru, kas skaļā balsī laida vaļā operas ārijas, kā zīlējām, vai mantu busiņa šoferim izdosies izlīst starp žogu un ēkas sienu, kā fantazējām par olu iegūšanu no kaimiņu vistām (ar labu un ar iebiedēšanu), kā kurinājām uguni no mežā salasītiem žagariem un dziedājām, kā kopā ar kaķiem baidījāmies no negaisa spērieniem un krusas logā, kā vaļā mutēm vērāmies okeāna varenībā un tā joprojām. Ņemot vērā Ivetas stāstnieces talantu – jūs par šīm dienām vēl dzirdēsiet. Un arī par tām, kas nāks, jo bez piedzīvojumiem šī vieta neiztiks.

Ivetas nākotnes sapnis ir uzņemt un apčubināt svētceļniekus un tūristus, bet līdz tam vēl jānokārto kaudze ar papīriem, kas Spānijā ir atsevišķs piedzīvojums. Bet māja un Iveta ir uz vietas jau šobrīd, tāpēc, ja braucat uz Spānijas ziemeļiem vai ejat Santjago Ziemeļu ceļu, atzīmējiet palikšanu el Rellayo – rozā mājā pašā takas malā (droši vaicājiet man kontaktus vai sīkākas norādes).

2 komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.