3700 kilometri līdz rozā sapnim

Pirms pusotra gada, ejot Santjago Ziemeļu ceļu, saņēmu ziņu no Ivetas. Tajā viņa iepazīstināja ar sevi un piedāvāja barterdarījumu – pēc manas atbraukšanas kārtīgi izmasēt visus muskulīšus, par to pretī saņemot bildes no Camino malā esošajām mājām, kas tiek pārdotas. Telefons vienmēr pie rokas – kas tur ko nenospiest pa ceļam redzamos “Vende” plakātus. Tā nu ik pa laikam sūtīju Ivetai bildes, viņa man pretī uzmundrinājumus ceļam. Atgriežoties aizgājām kafijā un pirmo sarunas daļu skatījāmies viena uz otru caur pieri. Gluži par netīkamu šo tikšanos uzskatīt nevar, bet mīlestība no pirmā acu skatiena tā noteikti nebija. Tomēr vārds pa vārdam, apsolītās masāžas pieskārieni, sēņu un dubļu pārgājieni, sarunas un izbraucieni darīja savu – sadraudzējāmies.

Nez vai, iepazīstoties ar Ivetu, es nojautu, ka kādā februāra rītā sēdīšos piekrautā auto, lai sastādītu viņai kompāniju braucienā uz… Santjago Ziemeļu ceļu. Bet, te nu mēs esam. Sidrabotā Škoda piekrauta līdz ūkai – centrālais kravas elements ir divi kopā sastiprināti kaķu būri ar visiem iemītniekiem. Ivetas kaķi – Lakšmī un Bohēma – pēc dažām dienām būs “gatos”.

Abas meitenes ir manāmi satraukušās (taisnības labad jāatzīst, ka visas četras), katram savi kreņķi. Minkas savu stresu laiž ārā žēlos brēcienos vēl esot Rīgas ielās. “Kaķītim ir tāda dziesma, kaķītim ir tāda dziesma”, mēs piebalsojam, izplūstam smieklos, kuriem līdzi aiziet daļa no satraukuma.

Mūsu pirmā pietura ir Bauskas Rimi, tad seko benzīntanks Lietuvā. Tur samaināmies lomām – tagad es būšu šoferītis. Tā ir mana galvenā baile – ar automātisko kārbu neesmu braukusi gadus septiņus, ātrums un autobāņi mani dzen kokā un doma par svešas mašīnas apskādēšanu arī. Kreiso kāju turu iebāztu kaut kur starp sēdekli un durvīm, lai tai neienāktu prātā sākt spaidīt neesošo sajūgu. Pēc daždesmit kilometriem esam ar mašīnu sapratušās, nav tik traki. Tomēr, kad pēc pusdienu pauzes Polijā pie stūres atgriežas saimniece, visi atviegloti uzelpo. Iveta nenoņem kāju no gāzes pedāļa līdz pat mūsu pirmajai naktsmītnei Lodzā – esam norezervējušas klasisku poļu viesnīcu pilsētas nomalē. Pēdējie pārsimts kilometri ir gana briesmīgi – tumsa, vējš, lietus un autobānis nav tīkama kombinācija.

Reģistrējušās viesnīcā, ejam izpildīt galveno vakara uzdevumu – iemānīt kaķus viesnīcā. Iveta abas ņaudoņas iekrāmē transporta somās un piekodina šiem turēt muti ciet. Mēs pašas, jautri (un skaļi) sarunājoties, šļūcam garām recepcijai uz numuriņu. Lai arī speciāli esmu izvēlējusies “pet friendly” viesnīcu, negribas riskēt un apspriest kaķu izmitināšanas jautājumu. Fū, esam iekšā.  Ivetas bažas, ka minkāni uzreiz pazudīs visgrūtāk pieejamā vietā un nelīdīs no turienes ārā līdz pat rītdienas rītam, nepiepildās. Kaķi ziņkārīgi izpēta jauno teritoriju un tad priecīgi iekārtojas manā gultā. Ieejam dušā, paēdam vakariņas numuriņā un liekamies uz auss. Izskatās, ka arī kaķi ir gana noguruši un šonakt ļauj mums izgulēties.

***

Brokastis viesnīcā ir lieliskas – uz šķīvīšiem uzservēts klasiska banketa pārpalikumu repertuārs – viltotie zaķi, ruletes, rasols, torte. Neiztrūkst pat šķiņķī ietīts sparģelis, kas izskatās gana nepiedienīgi. Izsmējušās un pieēdušās, savācam minkas un laižam tālāk.

Mūsu mērķis ir tikt līdz Frankfurtei, kas kilometru ziņā nav pārāk daudz, ap 900, bet ceļš ir šausmīgs. Šodien vējš ir vēl stiprāks nekā vakar, arī lietus neiztrūkst. Un, pats galvenais, šodien uz Vāciju ir nolēmušas aizbraukt visas Polijas fūres vienlaicīgi. Divu joslu šosejā labā josla ir noklāta ar fūrēm, kas ik pa laikam izdomā cita citu apdzīt, nākot iekšā ātrajā joslā, pa kuru traucas karstasinīgā poļu paņstva. Vārds distance šajā valstī ir svešvārds, bet bremzes tiek lietotas tikai galējas nepieciešamības gadījumā, nospiežot tās strauji un negaidīti. Man vēderā ir izveidojies baiļu krampju kamols, bet brīdī, kad dēļ strauja bremzētāja priekšā Iveta nomet teju pa mēmajiem, vēl pakaļā mums pielīmējies cits vieglais, vēl no labās puses brauc virsū pagriezienu rādoša fūre, man no panikas sažņaudzas gan vēders, gan sirds, bet uz āru izsprāgt asaras. Es tik ļoti gribu prom no šīs vietas un situācijas, bet tāds variants īsti neeksistē. Iveta arī ir kā uzvilkts nervu kamols, bet mierina mani kā prazdama, arī kaķi to dara, spalgi taurēdami visam ļembastam pa vidu. Kad pusdienu pauzē piedāvāju nomainīt Ivetu, viņa sola, ka pati tiks galā. Jāteic, ka šodien tiešām neraujos pie stūres. Pārējo ceļa daļu pavadu ar acīm ieurbusies adīklī, lai mazāk redzētu apkārt notiekošo. Kad iebraucam Vācijā, varam uzelpot – lai arī šejienes bāņi nav nekāda izklaide, joslas ir trīs un braucēju kultūra cita.

Ap septiņiem vakarā apstājamies klusā Frankfurtes priekšpilsētā – gps mūs ir atvedis līdz Adrianes mājai. Šonakt paliksim pie viena no maniem Camino draudziņiem, ar kuru iepazinos Ziemeļu ceļā un kas mani apciemoja arī pēdējā dzimšanas dienā Latvijā. “Oh my God, vai tiešām es dzirdu tavu balsi?”, ir pirmais, ko saka Adriane, lēkšojot lejā no otrā stāva. Drīz parādās rudie mati un smalkā sieviete – priecīgi apskaujamies. Kamēr Iveta novieto auto, no mājas iznāk vēl viens pazīstams ģīmis – kā pārsteigums no kaimiņu pilsētas ir atbraucis vēl viens ceļabiedrs – Volkers. Kad no darba pārrodas Adrianes draugs Markuss – ir pilns komplekts. Adriane mani nosēdina virtuvē, iesprauž rokā sarkanvīna glāzi, uzsauc tostu par satikšanos. Pēc pāris vīna malkiem mani lēnām ieskauj miers un ēdienu smaržas, jūtu, ka savilktais vēders un smadzenes lēnām sāk atbrīvoties. Pieklājības pēc pajautāju, vai nevajag palīdzēt gatavot vakariņas, nemaz neslēpjot, ka atteikums mani neapbēdina. Īsi izrunājam, ko kurš tagad dara, kā klājas.

Domāju, ka Iveta pa to laiku ir labi iekārtojusi sevi un kaķus, tāpēc esmu gana pārsteigta, kad, atverot istabas durvis, ieraugu divus priecīgus kaķus un galīgi bēdīgu Ivetu. Labi, par gluži priecīgiem kaķus arī nenosauksi, viņi ir ieņēmuši kaujas pozu, lai ietu sadot pa purnu Adrianes sunim. Skaidrs, ka nabaga miermīlīgajam pūdelim divas madāmas aši vien norādītu vietu, tikai viņām šāda iespēja netiek piedāvāta. Ivetas stresu gan es nesaprotu. Viņa paziņo, ka palikt šeit ir lielākā kļūda braucienā un šobrīd jūtas vairāk nobijusies nekā uz šosejas. Mans tikko atgūtais miers pazūd kā nebijis, dodot vietu neizpratnes un dusmu mikslim. Kas tieši nav labi? Šis ir brīnumskaists dzīvoklis, mums ir sava istaba, tūlīt ēdīsim gardum gardas vakariņas. Savaldos un lūdzu precizēt, kur ir problēma. Kaķi varot izpostīt daudzās mantas – smaržu pudelītes, dekorācijas, rotas un citu mantību, kas sakrautas uz palodzes (Lakšmi mīļākās vietas) un plauktiem. Ā, nu to tak var viegli atrisināt – novāksim! Saskaņoju to ar Adriani un desmit minūtēs potenciāli bīstamie priekšmeti ir savākti un aiznesti uz blakus istabu.

Krīzes situācija ir novērsta, bet mana tikko iegūtā laimes sajūta ir prom. Bet nu labi, ieejam dušā un dodamies vakariņās. Tās, kā jau bija paredzams, ir burvīgas – ķirbju biezzupa, cepti puķkāposti, grilēti dārzeņi un sieru izlase ar dažnedažādām mērcītēm – labākais ēdiens šajā ceļā. Komplektā vīns, joki, smiekli. Ilgi gan nevakariņojam, jo ceļš un emociju raibums šobrīd pārvērties mežonīgā nogurumā. Iveta noplaukst uzreiz pēc paēšanas, es vēl brīdi parunājos, tad arī atvainojos un zūdu migā. Savācu segu un spilvenu – esmu nolēmusi gulēt priekšnamā uz dīvāna. Lai arī tas ir ērts, ar miegu ir švaki – blakus esošais kamīns karsē un izdod pārpasaulīgas skaņas, ceļabiedri turpina sarunāties, pa galvu dzīvojas neveselīgas emocijas. Nakts tiek kā nebūt nomuļļāta.

***

Lai nu kā, īsi pēc sešiem skan modinātājs – šodien jādodas ceļā līdz ar gaismu, jo paredzēta stipri garāka diena kā iepriekšējās.  Adriane mūs vēl palutina ar brokastīm, tad pateicamies par uzņemšanu un dodamies tālāk.

Iesākumā jātiek galā ar navigācijas rūpēm, lai tiktu atpakaļ uz bāņa, tad jāuzpilda degviela. Kad praktiskās lietas apdarītas, iestājas garie kilometri un klusums mašīnā. Nekā jau tāda nav, bet ir skaidri jūtams, ka kaut kur mašīnas salonā gaisā levitē pannas – bliezt pa pieri negribas, bet kotletes cept arī nē. Vārds pa vārdam – sākam runāt par vakardienu. Nav jau baigā māksla apvainoties un turpināt gruzīties, daudz grūtāk, bet svarīgāk, ir izrunāties. To arī izdarām un pēc brīža jau mašīnā ir atgriezusies harmonija. Šodien arī braucas pavisam viegli. Kolīdz nonākam Francijā, es pārņemu stūres ratu – šeit ir minimāla satiksmes intensitāte, arī lietus uzlīst vien retos brīžos. Aiz loga iznirst aizvien daiļākas ainavas, dzīve ir izdevusies!

Pievakarē nolemjam palikt otrpus Bordo, lai nākamajā dienā būtu vairāk laika un īsāks ceļš. Aši norezervēju istabiņu nelielas kūrortpilsētas Arcachon centrā, pa telefonu izdodas sarunāt atslēgas atstāšanu recepcijā (kura būs jau aizvērta mūsu ierašanās brīdī), pēdējos kilometru simtus varam braukt mieriņā.

Lai tiktu līdz pilsētas centram, jāizbrauc n-tie apļi, jau apnicis dzirdēt navigatora balsi “in 700 meters at the roundabout take the 2nd exit”… Beidzot esam klāt pilsētas centrā, jāatrod stāvvieta. Vēlams tuvu viesnīcas durvīm, jo sācis pamatīgi līt. Laimīgā kārtā viens auto tieši šobrīd aizbrauc un varam nostāties viņa vietā. Paņemam somas un ejam izpētīt viesnīcu. Istabiņa ir maza (eh, Francija), bet viss naktij nepieciešamais ir. Iveta aiziet pēc minkām, viņi jau ir pilnībā padevušies dzīvei un vairs neprotestē pret pārvietošanu no auto uz naktsmājām.

Viesnīcai ir plānas sienas un dzirdam kaimiņu sarunas un dušas trokšņus. Tas, savukārt, nozīmē, ka viņi tikpat labi dzird mūsu kaķu ņaudēšanu. Nāk smiekli, iedomājoties viņu neizpratni – droši vien nabaga cilvēkiem šķiet, ka viņiem mālējas.

***

Pavadījušas vēl vienu pusmiega nakti (kaķiem bija dziedamais noskaņojums), atkal ceļamies ar gaismu. Šodien atlikušo kilometru skaits ir pavisam pieklājīgs, nepilni 700, bet no rīta ieplānota kāda atrakcija, kurai nav saistība ar mūsu brauciena mērķi. Iveta ir bijusi šejienes Pilāta kāpā un grib man pagājušajā vārdadienā uzdāvināt skatu no tās augstienēm.

Apskates objekta pakājē esam klāt pirmās. Kolīdz gribam kāpt ārā no auto, sāk gāzt. Nolemjam nogaidīt. Kad lietus pierimst, savilkušas mugurās džemperus un jakas, sākam iet kāpas virzienā. Jau lejā vējš pūš ne pa jokam, ir skaidrs, ka augšā būs pavisam traki. Līdz turienei vēl ir jātiek.

Cauri mežam iešana ir viegla, bet, kolīdz nonākam līdz smilšu kalnam, kājas grimst mīkstumā un uz priekšu iet lēnām. Kad sākas stāvums, ir pavisam traki. Cīnos ar elpas trūkumu un aso smilšu pļaukām, ko vējš met sejā. Iveta arī cīnās pa priekšu tupus rāpus, es eju pa viņas iemītajām pēdām. Kad stāvākais posms ir pievarēts, top mazliet vieglāk. Uz brīdi. Tas ir maģisks, jo virs okeāna uzmirdz varavīksne. Tāda dāvana, ka nenopriecāties.

Pēkšņi vējš top vēl spēcīgāks un sāk līt. Iveta apsēžas zemē un cenšas glābties zem lietussarga, es nostājos pret lietus šaltīm ar muguru un gaidu, kad duša beigsies – tālumā redzamas zilas debesis. Pēc minūtēm desmit tas arī notiek – mākonis aiziet pār mežu, bet balto kāpu un okeāna zilzaļumus izgaismo saule. Iveta ir aizgājusi lejup, arī citu tūristu vēl nav – tas ir tik brīnumpilns vienatnes mirklis dabā. Pateicība par mirkli, par būšanu, par skaistumu. Un simts bildes fotoaparātā, sargājot to no apkārt lidojošajām smiltīm.

Nāk virsū nākamais mākonis, tāpēc arī es raitā solī dodos lejup. Tagad pretī sāk nākt citi cilvēki, rīta miers ir garām. Kad tieku līdz mašīnai, atkal sāk līņāt. Uzgriežam sildītājus uz pilnu klapi un braucam prom. Tagad mums mašīnā izskatās pēc mazas pludmales, smiltis birst no visām malām.

Svinības turpinās arī pirmajā pauzē – atvadoties no Francijas, sakrāmējam pilnus pusdienu šķīvjus, Iveta vēl uzrodas ar saldajiem. Peldošās salas ar vaniļas mērci, mmm…

Turpinām ceļu ar pilniem vēderiem un priecīgu prātu. Līdz brīdim, kad mašīnas panelī iedegas paziņojums – pārbaudiet spiedienu labajā aizmugurējā riepā. Iveta samazina ātrumu un ripinām iekšā pirmajā benzīntankā. Atrodam aizvēsturisku pumpi un pārbaudām spiedienu – tas ir maķenīt mazāks nekā jābūt, piepūšu vajadzīgās atmosfēras. Paziņojums nenodziest. Neko darīt, lēnām turpinām ceļu līdz nākamajam benzīntankam – tad redzēs, cik strauji riepa zaudē gaisu. Nervozā noskaņojumā šķērsojam Spānijas robežu un griežam iekšā pirmajā DUSā, kas ir pa ceļam. Tur ir pavisam smalks aparāts, kas elektroniski ļauj uzstādīt nepieciešamo spiedienu. Kopumā kritums no iepriekšējās reizes ir neliels vai pat nav vispār, bet smalkais autiņš turpina sūdzēties par spiedienu.

Nolemjam lēnām turpināt braukšanu, līdz galamērķim nu jau atlicis mazāk nekā 400 kilometru. Informējam spāņu ļaudis, ka būsim galā vēlāk nekā paredzēts un turpinām ceļu. Vācijā un Francijā navigācija smuki rādīja visas šosejas joslas un stāstīja, kur jābrauc, šeit komunikācija nav tik skaidra. Tā nu netīšām paķeram neīsto izeju un nonākam mazā ciematiņā. Turienes benzīntankā vēlreiz nomērām spiedienu – būtiska krituma nav!

Atgriežamies uz trases un nu jau mazliet raitākā tempā turpinām kausēt kilometrus. Paralēli raizēm par riepu, manī virpuļo emociju un atmiņu mikslis. Šoseja iet garām vietām, ko atceros no iešanas, uz ceļa zīmēm viens pēc otra uznirst pazīstami nosaukumi. Te mēs gājām ar lietuviešu puisi un Elenu, te mēs ar Katrīnu dabūjām pēdējo vietu auberģē, te no rīta pludmalē mani apdzina Niks ar Šamu. Un  tik jocīgi dažās stundās izskriet cauri nepilna mēneša gājumam.

Līdz ar pēdējo gaismu, griežam nost no šosejas un meklējam mazo ciematiņu, kurā atradīsies Ivetas jaunā māja. Mazliet apsamaldāmies jocīgā krustojumā, tad esam uz pareizā ceļa. Pie rozā mājas jau stāv cita mašīna – mākleris un saimnieki jau ir priekšā. Tad seko iepazīšanās, īsa mājas apskate un dokumentu parakstīšana spāņu gaumē. Viss notiek ņiguņegā, vietējie ātri runā spāniski, līdz manām smadzenēm nonāk kāda puse no teiktā. Šobrīd svarīgākais ir saprast, kā darbojas mājas apkures sistēma un citas praktiskas lietas. Ceram, ka pa abām esam to uzķērušas.

Kad spāņi ir prom, ķeramies pie mantu sanešanas, kas pagaidām kraujas virtuvē uz grīdas un galdiem. Kad durvju virināšana beigusies, Iveta ienes kaķus. Pēc mazajām viesnīcas istabām, šī māja kaķēm šķiet milzīga – te ir tik daudz ko izpētīt. Mēs piesēžam tupat starp mantām, aizdedzam sveci, uzgriežam sieru un atkorķējam vīnu. Aiz loga mirgo pretējā ciema ugunis, tālumā nojaušams okeāns un eikaliptu birzis. Esi sveicināta mājās, Iveta!

***

Pēcvārds.

Pa ceļam mēģināju rakstīt, bet īsti nesanāca – emocijas un nogurums bija pāri visam. Nākamajā dienā pēc ierašanās prasīju Ivetai – vai labāk aprakstīt šo braucienu vai nē, jo, kā jau lasījāt, neba viss tajā bija rožains un saulains, lai neteiktu, ka pretēji. Jā, lai rakstot visu, kā bija, Iveta atbildēja.

Vai šis ir Ivetas stāsts par uzdrīkstēšanos? Jā. Vai apkārt paveras skati, no kuriem acis izplešas priecīgā pārsteigumā? Jā. Vai māja Spānijā pie okeāna izklausās varen forši? Jā.

BET. (Godmanis paceļ pirkstu un skaļi iesaucas). Bet. Tam visam ir sava cena, kas mērāma sirmos matos, asarās, panikas lēkmēs, neziņā un bailēs. Milzīgā kaudzē aiz muguras un tādā pašā vēl priekšā. Nezināmo un nezināmā apkārt ir daudz vairāk nekā zināmā. Gan jau atnāks arī miers un laimes sajūta, bet pagaidām daudz klāesošākas ir bailes un neziņa. Šis ir rozā sapņa pats sākums. Skaists un trausls kā kamēlijas aiz loga.