Turpinot labi iesāktās tradīcijas, dodamies ar Lieni izbraukumā pa Latvijas ārēm – šoreiz uz Ziemeļvidzemes pusi. Pirmais pieturas punkts ir neplānots (nevarētu teikt, ka arī pārējie ir diži plānoti) un pieturam tur tāpēc, ka gluži vienkārši iznāk braukt garām Lielezeram, kas atrodas Limbažu pievārtē. No Rīgas puses braucot, griežam iekšā pirmajā ceļā, kas vēsta par ezera pastaigu takas eksistenci. Tas aizved pie diezgan piedrazota laukuma, kura malā rotājas krāsainas garāžu durvis. Īsti nevar saprast, vai te ir laba vieta auto novietošanai, bet, nobraukušas pašā maliņā, nospriežam, ka nevienam netraucēsim. Pagaidām gan nekas neliecina, ka drīzumā te plāno parādīties kāds, kam traucēt – apkārt nav nevienas dzīvas dvēseles.
Tādu gan mēs sastopam visai drīz uz takas – vārdā Lora. Neliels šunelis steidz ar mums apsveicināties, arī saimnieks seko suņa piemēram. Viņš ir arī vienīgais cilvēks, kas visas pastaigas laikā atņēma sveicienu, vēl viena meitene ar suni atbildēja smaidam. Pārējie ļaudis – skaitā virs desmit – domāja, ka mēs esam neredzamie cilvēki.
Pirmais takas posms ir diezgan mežonīgs, kas gan šobrīd tiek mainīts, par ko vēsta takas malā sagūlušie nesen nozāģētie koki un krūmi. Pirmais subjektīvi lielais skaistums ir iesalis piekrastes ūdeņos – niedru fragmenti veido tik smalkas gleznas un gobelēnus, ka nenoskatīties. Es bildēju un paziņoju Lienei, ka mana diena jau ir izdevusies. Daudz neatpaliek arī peļķes, kas greznojušās ar ledus mozaīkām.
Pēc mežonīgā posma nonākam īstā civilizācijā – te ir kārtīgs auto stāvlaukums, laivu bāze, izbūvēta smilšu pludmale, soliņi un atrakcijas bērniem – pa smalko. Neraugoties uz darbadienu un ziemu, šeit atrodas gana daudzi ļautiņi. Nopriecājamies, ieraugot pavisam šikas sirsniņmājiņas (atzīšos, man netīšām uzrakstījās dirsniņmājiņas), bet prieks ir īss, jo tās, tāpat kā Anglija, ir aizslēgtas.
Pieņemu, ka vasarā te ir vēl jaukāk – var vērot kukaiņus darbībā, pakutināt pēdas ar dažādiem dabas materiāliem vai pat uzlekt klasītes, šobrīd to darīt būtu īpaši asas izjūtas.
Notiekošo no malas vēro skaista Lielā Zive jebšu “Veiksmes zandarts”, kas izgatavota no 1000 uzgriežņiem.
No pludmales taka turpinās pa dēļu laipām – šodien tās ir apsarmojušas un viegli slidenas. Pēc brīža taka šķērso Donaviņu, kurā spoguļojas pīļu bars. Brīdi pavadām, vērojot putnu sadzīves ainiņas – veči trenkā dāmas, viņas, pikti pēkšķēdamas, mūk, bet viena centīga (vai izsalkusi) pīle visu laiku nirst.
Pēc brīža nonākam vietā, kur lidotājus iesaka novērot pavisam oficiāli – putnu vērošanas tornim. Es vairāk vēroju pašu ezeru, no šīs perspektīvas tas izskatās pavisam daiļš. Taka turpinās uz priekšu vēl mazu gabaliņu, bet mēs nolemjam finišēt tepat un doties atpakaļ. GPS rāda, ka esam nogājušas 2, 5 km, bet uz informatīvajiem plakātiem minētais takas garums ir 3, 6 km.
Kad esam pieveikušas atpakaļceļu, ir skaidrs kā diena – gribas ēst (un vēl šo to). Vietējie avoti Lienei ir ziņojuši, ka Limbažos esot laba vieta, kur tikt pie pusdienām, vārdā Kļava. Turp arī dodamies. O, no ārpuses izskatās labi, iekšā vēl labāk! Cilvēku ir gana daudz, apkalpotāja skrien apkārt darba pilnām rokām. Viņa ir dikti laipna un ātra, pavisam drīz mūsu priekšā kūp pusdienas. Ir garšīgi, nav dārgi un atmosfērs arī labu labais!
Atsilušas un paēdušas, turpinām ceļu uz Katvaru muižu – no Limbažiem līdz tai ir nieka astoņu minūšu brauciens. Vietu atrodam viegli, par mašīnas novietošanu drusku samulstam, finālā noliekam to skolas sētas pusē. Muiža ir glīta, bet laika zoba pabojāta. Izskatās, ka gan pašā muižā, gan blakus esošajās senajās ēkās kāds dzīvo, bet kopējais iespaids ir bēdīgs – izskatās, ka vieta lēnām iet postā. No muižas uz Katvaru ezeru paveras varens skats, drīz ieraugām arī šejienes galvenās zvaigznes – Katvaru liepas, kuras lūkoties esam atbraukušas arī mēs. Varam tikai zīlēt, kas licis Katvaru muižas saimniekiem veidot īpatnējās liepu alejas – varbūt tā bijusi romantiska pastaigu vieta, varbūt tapusi kāda piemiņai, varbūt bišu priekam. Katrā ziņā skats ir tieši tik mistisks un skaists kā bildēs skatīts. Kad vēl uzspīd zemā ziemas saule, izgaismojot zaļās sūnas uz koku stumbriem un zemes, ir laime pilnībā.
Kad skaistums sabildēts, lecam autiņā un pabraucam dažus kilometrus atpakaļ – līdz ezera laipai, kas labi redzama no ceļa. Laipa palīdz tikt sausām kājām līdz ūdens klajam, jo krasts ir purvains. Ezers šobrīd ir aizsalis, apstādinot laiku un steigu. Ja nebūtu tik auksts, šeit varētu sēdēt (jo laipas galā ierīkoti glīti soliņi un galdiņi) stundām. Bet auksts ir, tāpēc mirkli papriecājušās par sasalušo mieru, turpinām ceļu.
Nospriežam, ka līdz saulrietam paspēsim tikt līdz jūrai – cik tad no Limbažiem līdz Tūjai, viens pūtiens. Nolikušas mašīnu LVM stāvvietā, ejam pie šalcējas. Šeit vējš ir pavisam negants, ilgi neizturēsim. Bet, kā lai iet projām, kad visi akmeņi ar ledus cepurēm, viļņi putu galotnēm un liedags krāsainiem stikliņiem klāts. Liene man ir aizdevusi savus dūraiņus, kas silda labāk par maniem pirkstaiņiem, bet ar tiem tak neko nevar pacelt, tāpēc cimdi regulāri jāvelk nost. Vienā brīdī draudzene saka, lai es labāk paskatos, ka izskatās mana roka. Izskatās pārliecinoši – spilgti zila. Labi, šodienai tiešām pietiks. Nu, un lai diena būtu pavisam izdevusies, atrodam divus jūras nozelētus kokus, kas derēs par balstiem nākamajiem šūpuļtīkliem. Liene tos naski pārzāģē uz pusēm un koki ietilpst salonā, kur tos jau gaida latvāņu stublāji un niedru saišķis – praktiskie latvieši var braukt mājās!
