“Ir sanācis tā, ka kādu sešu cilvēku vietā esat atnākuši sešdesmit”, saka mana skolas laiku cīņu biedrene Ieva – galvenais iemesls, kāpēc pāris reizes gadā mani ceļi ved Liepājas virzienā, – piebilstot, ka “dullo ir vairāk, nekā viņai šķitis”. Pēc uzmundrinošajiem ievadvārdiem un grupas foto, kuplais ļaužu un suņu pulks izklīst Latvijas Valsts krūmos.
Pirmais apskates objekts ir aka, kuras dziļums ir vismaz 4 metri, bet avotu plūsma nodrošina ūdens neaizsalšanu pat ziemas spelgonī. Savulaik vietējie no šīs vietas ņēmuši ūdeni dzeršanai. Šoreiz gan mums nav prātā doma to nogaršot, jo pirmais objektu tuvāk aplūko melns suns, izmantojot to peldei.
Nākamā iespēja peldēt suņiem un citiem interesentiem pienāk visai drīz, kad sasniedzam “likteņupes Dubeņas” krastus.
Kad gabaliņu brists pa upes krasta brikšņiem, iznākam pļavā, kuras malā slejas slavenais Solveigas dižozols. Pieņemu, ka milzis savā mūžā tik daudz cilvēkus vienlaikus nav redzējis. Sastājušies aplī, divkājainie izpilda Dindaru Dandaru rotaļu – grūti iztēloties šai vietai ko piemērotāku. Ja nu vienīgi Solveigas kāpšanu ozolā, kura šoreiz tiek izlaista pārlieku lielā aculiecinieku skaita dēļ. Bet gaviļniece tiek gan pie dziesmas, gan pie bildes ar savā vārdā nosaukto sešmetrnieku. Visi pārējie tiek pie stiprināšanās ar karstu dzērienu no līdzpaņemtajiem termosiem un kāda našķa, kas dažādās kastītēs un kulītēs klīst no viena pulciņa uz nākamo.
Tālāk jau gājums turpinās pa ceļu, ļaujot skatienam no kājapakšas pārcelties uz zaļajām tālēm, kas ziemas saules apspīdētas, tā vien prasās tikt iemūžinātas kadrā.
Šajā mierīgajā gaisotnē katrs pievēršas savām nodarbēm – Leonardi (pa īstam tāds ir viens, bet pēc dažiem episkiem nedarbiem tā šeit dēvē visus razbainiekus) meklē piedzīvojumus un nepatikšanas; vilku suns iemīlas par sevi daudz mazākajā bīglā, paužot nerimstošus uzmanības apliecinājumus; meitenes arjergardā bauda dzirkstošo vīnu, ko laipni atkorķē Nauris, kurš kopā ar citiem tēvaiņiem stiepj pārmēru sagurušos bērnus un ir lieliski palīgi meiteņu, mazuļu un ratu transportēšanai pāri grāvjiem un citiem šķēršļiem.
Gājiens noslēdzas pie Psihodēliskās eglītes (tas arī pasākuma nosaukums), bērniem par prieku uzmirdzinot pa brīnumsvecītei.
Labākā (nu vismaz garšīgākā) pasākuma daļa ir ugunskura zupa, kuru Elita (hip-hip-paldies) uzbūrusi no visu sanestajiem labumiem. Lielā katla saturs nočūkst vēderos kā divi deviņi!
Visticamāk, es vēl saņemšos ikgadējai gada vētīšanai un šādām vai tādām pārdomām, bet šo ierakstu gribu noslēgt ar Ievas uzsaukumu gājiena sākumā: “Katrā vietā ir, ko redzēt!”. To es jums arī novēlu – saredzēt un pieredzēt!
