Meklēju paradīzi 2020

Kā tur izskatās?  No koka vai akmeņiem celto ēku kompleksu no vienas puses ieskauj mežs, bet no otras paveras skats uz garām plūstošo upi vai ezera mieru. Apkārt ir klusums, kuru pārtrauc vien dabas skaņas. Zeme ir auglīga, tajā briest kartupeļi, kabači, bietes, burkāni un citi gardumi, smaržo ārstniecības augu dārzs, bet netālu zālē būkšķ krītošie āboli. Apkārt ir pļavas, kur bitēm izskrieties, bet nav industriālas lauksaimniecības. Piebraucamais ceļš ir ne pārāk tuvu un ne pārāk tālu, tāpat kā kaimiņi (nu ne tuvāk kā dažsimts metrus). Lai arī uz galvaspilsētu nav jādodas bieži, būtu labi, ja vajadzības gadījumā to varētu sasniegt braucot stundu, pusotru.

Šobrīd pats svarīgākais ir pati vieta – ne mazāk kā 2 ha apjomā (ideāli būtu kādi 5 ha, bet var būt arī lielāks pleķis), ēkas var nebūt vispār, tās var būt vecas vai pussgruvušas, galvenais – lai ir “komunikācijas”.

Banāli un klasiski, zinu. Bet beidzot ir klāt tas brīdis, kad gribu pārcelties dzīvot uz laukiem pavisam. Galvenais mērķis būtu radīt vietu, kur ir labvēlīgi apstākļi, lai cilvēki labāk sajustu dabu un paši sevi. Pirmais “apstāklis” būtu pati vieta, otrais – mēs, šīs vietas iemītnieki. Mūsu kopējais prasmju klāsts ietver zināmu saprašanu par dabiskas pārtikas ieguvi, pirts lietām, ārstniecības augiem, bitēm, jogu, meditāciju un citām labām lietām. Mēs brīvi pārvaldām latviešu, krievu, angļu un vācu mēles, boksterējam vēl dažās. Mums ir milzu uzņēmība, dzīves puni un gatavība iegūt jaunus.

“Hmm, vai tik jau Zane ko līdzīgu nerakstīja pirms dažiem gadiem?”, iedomāsies kāds vērīgs lasītājs. Tā bija, pirms pieciem gadiem sapņoju šai blogā par ko līdzīgu. Galvenā doma nav mainījusies, ir mainījušies vairāki būtiski faktori. Ja toreiz gara acīm vairāk iztēlojos ēkas, tad šobrīd iesākumā fokusējos uz vietu. Tāpat pirms vairākiem gadiem redzēju to kā gana lielu veidojumu, tagad redzu tādu kamer-versiju, kura varētu vienlaikus uzņemt ne vairāk kā cilvēkus 20. Pirms tam iedomājos sevi kā veidojuma centru, tagad kā daļu. Otra būtiskā daļa būtu mana draudzene Daiga, ar kuru mums saskan “domas un čakras”, kā arī vēl daži mīļi cilvēki, ja viņi “parakstīsies”.

Kas šai vietā notiks? Pirmkārt, tā būs vieta, kurā labi jutīsimies mēs paši (jāsāk ar sevi, kā zināms). Otrkārt, tā būs vieta, uz kuru varēs braukt ciemiņi, lai sajustos labāk, aizbraucot prom ar veselīgāku ķermeni, skaidrāku prātu un mierīgāku sirdi. Tur varēs vienkārši pārnakšņot ceļinieki, bet varēs arī uzturēties ilgāk, lai izbaudītu ko veselīgu un iemācītos ko jaunu. Būs pastaigas, meditācijas, gongu un ugunskuru naktis, gleznošanas un māla mīcīšanas plenēri, sazemēšanās ar burkānu ravēšanas metodi un dusmu terapija ar malkas skaldīšanu. Varbūt viss iepriekš minētais, varbūt kaut kas pavisam cits – ceļš pats vedīs.  

Bet, Zane, Tev taču jau ir māja mežā un vēl kaut ko esi nopirkusi Drustos, tad vēl uz Madonu piebraukā. Ir tāda lieta. Bet neviena no šīm vietām diemžēl neatbilst pirmajā rindkopā aprakstītajai, lai gan visas savā ziņā ir foršas un man mīļas vietas. Cita starpā, Drusti un Vangaži tiks tirgoti, par to būs atsevišķs stāsts.

Nu lūk. Pieredze liecina, ka manu lasītāju rindās ir visneparastākie cilvēki. Varbūt arī kāds, kuram pašam vai kaimiņos ir augstāk aprakstītā vieta, kas būtu ar mieru mums to pārdot (SS sludinājumus un “Māja meklē cilvēkus” grupu mēs pieskatām). Ar naudu ir tā, ka pagaidām manā rīcībā ir neliels uzkrājums, kas ļauj iegādāties ne pārāk dārgu īpašumu vai arī veikt pirmo iemaksu, bet, pārdodot savu dzīvesvietu, ceru tikt pie “starta kapitāla”.

Lai top!