Stacionārs būtiskajam

Reizi gadā es dodos uz tehnisko apskati Tuberkulozes un plaušu slimību stacionārā Sauriešos, lai redzētu, kā manai plaušu kaitei veicas ar progresu.  Atzīšos, nu jau šīs vizītes man ļoti patīk. Kad domāju, kāpēc tā, nāk prātā trīs iemesli.

Pirmais un galvenais – šī vieta mani atgriež laikā pirms nu jau teju septiņiem gadiem, kad man šeit tika veikta operācija un uzstādīta nejauka diagnoze par neārstējamu plaušu slimību. Toreiz, siltā vasaras vakarā pirms operācijas, kopā ar skābekļa koferīti sēdēju mežā un raudāju no tā, cik ļoti apkārt viss smaržo, briest, dzīvo. Laikam jau pašai arī to vēl ļoti gribējās. Šķiet, pirmo reizi tik ļoti nosmeldza dzīves īsums un īstums, mirkļa vērtība un atnāca sajūta par būtisko. Ikdienā tā apsūbē ar steigu un problēmām, bet, katru reizi, atgriežoties stacionārā, šī sajūta pašattīrās.

Otrs iemels ir slimnīcas laipnais un kolorītais personāls. Nu jau māsiņas mani sagaida ar tekstu “šitā meitene ir redzēta”, uztic savus stāstus par naktī ievestajiem pacientiem un nogurumu, piemiedz ar aci, prasot neģībšanas zvērestu pirms asins ņemšanas. Viena no procedūru negantniecēm nu ir prom, tagad viņas vietā strādā pļāpīgs eņģelis zaļā halātā. Šoreiz mans galvenais uztraukums bija par ārsti, jo manējā šobrīd nestrādā. Kas būs vietā? Ko teiks? Ko ieteiks? Ko neteiks? Pēc dažām sarunas minūtēm kontakts izveidojas brīnišķīgs, jaunā daktere ir cilvēcības un humora iemiesojums. Un vēl mēdz lasīt šo blogu, tāpēc par manu dzīves nostāju un aktivitātēm nav pārsteigta.

Trešais iemesls laikam ir nedaudz dīvains. Es to negribētu gluži likt plauktā “nekas tā neiepriecina, kā tas, ka citiem neveicas”, bet nenoliegšu, ka sevis salīdzināšana ar citiem pacientiem manī nostiprina pārliecību, ka nav nemaz tik sūdīgi. Jā, neesmu vesela un nevaru daudz ko fiziski izdarīt, bet kopumā man neklājas slikti, ar savu dzīvi galā tieku (un ar prieku, ka tik resnāks nepalieku (Pūks piezagās)).

Īsāk sakot, neķeriet kreņķi par niekiem, un priecājaties par sīkumiem, kas nav nemaz tādi sīkumi. Kamene ziedā nav sīkums, arī putekšņi pie viņas kājām nē. Arī tepat zālājā izplaukušais pieneņu paklājs, pundurmandeļu stibas un kļavu ziedu smarža. Tie ir dzīves lielumi, garumi, platumi, krāsas un prieks!