2018: dzintars, lācenes un baravikas

Nu ko, vēl viens gads riņķī. Ar savām veiksmēm, priekiem, asarām, stulbumiem, labumiem, raibumiem un citām padarīšanām. Kā ierasts ap šo laiku, apdomāju, kas labs un īpašs bijis manā 2018-tajā.

• Okeāna ceļš un citi izgājieni

Lai arī Camino del Norte ir ceturtais Ceļš manā dzīvē, domājot par aizgājušo gadu, tieši šis gājiens nāk prātā pirmais, kad domāju par gada spilgtākajiem notikumiem. Tā ir jocīga sajūta – zināt, ka Ceļš vienmēr saved kopā ar īpašām sajūtām un cilvēkiem. Pirms iešanas tev nav ne jausmas, kādas būs šīs sajūtas, kas ar tevi notiks, ko tu satiksi – tikai pārliecinoša priekšnojauta, ka tas būs ļoti īpaši. Un bija.

Lai arī kopumā šis gads nav pagājis ceļošanas zīmē, ārpus Latvijas esmu izskrējusi vēl trīs reizes – sabučot mana Portugāļa Ceļa labāko draudziņu Petru tepat Tallinā, kopā ar dikti jaukiem cilvēkiem kuģojot Draudzeņu kruīzā uz Stokholmu, un dodoties savā pirmajā un vienīgajā komandējumā uz Madridi.

• Drusti

Šogad esmu beidzot arī tikusi pie auglīga zemes pleķīša Drustu apkaimē, pēc kura lūkojos jau krietnu brīdi. Attīstības plāni šai vietai ir vēl ideju līmenī – redzēs vai un kad tie taps īstenoti dzīvē. Katrā ziņā dikti gaidu pavasari, kad varēšu tur sākt stādīt visādus kokus, krūmus un citus gardumus.

• Latvijas tūrisma jomas aizskatuve

Pirmais pusgads pagāja kūrējot Latvijas tūrisma jomas mārketingu un, lai arī sabiju nozarē pavisam neilgu brīdi, mans lielākais ieguvums ir izpratne par šīs sfēras specifiku un iepazītie cilvēki – gan partneri, gan kolēģi. Sapratu to, ka šajā jomā teorija nav mans aicinājums, bet prakse dara mani patiesi laimīgu. Diena, kad varēju ievest mežā un purvā ārvalstu draudzeni un blogerus, palikusi prātā kā viena no foršākajam visā gadā.

• Jauns blogs

Šogad es un jūs piedzīvojāt šī bloga vizuālās un satura organizācijas izmaiņas – tas prasīja daudz laika un enerģijas, bet sajūta, ka šis darbs beidzot ir izdarīts, ir dikti laba. Un, protams, lielais paldies maniem lielajiem palīgiem – Giang un Jānim!

•  Joga

Pirmajā pusgadā joga tika pasniegta regulāri, bet pēc tam sekoja atsevišķi pasākumi manā dzīvesvietā, jogas nometnē un festivālā. Katrā ziņā joga bijusi būtiska mana dzīves daļa šajā gadā, par ko prieks.

• Dzintars, lācenes un baravikas

Kas šos vieno? Fakts, ka 2018. gadā pirmo reizi dzīvē visus trīs skaistumus dabūju salasīt diezgan krietnā apjomā un tepat Latvijā. Dzintara saujas mani aplaimoja, kad ar Edīti ciemojāmies Ivetas Zee Miķeļtorņa rezidencē un devāmies negaisa svētītā pārgājienā, arī lāceņu piedzīvojums man ir kopīgs ar Edīti, bet baraviku laukus Kurzemes pusē man ierādīja brālis.

• Jaunas prasmes

Jaunu prasmju apgūšanā gads nav bijis pats ražīgākais, tomēr šis tas ir pieminams. Ir turpināta praktizēšanās koka darbos pašmācības ceļā (nākamgad beidzot gribu nopietnāk pieķerties šai lietai), pirmo reizi pieaugušā vecumā esmu kaut ko uzzīmējusi (paldies Pūres Daigai). Nopietnākās šogad bija “baleta” mācības, kurās iepazinos ar virkni jaukiem pasniedzējiem un kursabiedriem. Gada nogalē iznāca saorganizēt vienu gardu meistarklasi un vēl vienā piedalīties – esmu iedvesmota kulināriem eksperimentiem!

• Privāti darbi un nedarbi

Šajā gadā esmu vairāk pievērsusies darbiem, kas veikti nevis kāda darba devēja uzdevumā, bet “pa tiešo” – tās ir dažādas lekcijas, meistarklases, fokusa grupas, joga, komunikācijas projektu vadība, publikāciju sagatavošana un tamlīdzīgi darbiņi. Kopš decembra ar vienu kāju esmu atgriezusies Komunikācijas aģentūrā, bet plānoju attīstīt arī “tiešos” darbus – par to vairāk nākamgad.

Privāto nedarbu jeb “projektu” klāstā visu gadu bija relatīvs miers – pavasarī sarosījāmies uz vienu kopīgu darbošanos pie feinajiem Mindaugu ļaudīm, ir pabūts vēl pāris talkās, iets dažos pārgājienos, izaudzēti gurķu, kabaču, kartupeļu un burkānu maisi, salasīti n-tie upeņu spaiņi.. Mežā un purvā ir būts daudz. Tas labi.

Gada spilgtākais “projekts” gan jau arī jums vēl svaigā atmiņā – sveicienu ganīšana vecākiem pa visu pasauli. Vēlreiz pateicos visiem, kas palīdzēja un atgādinu, ka sveicienu kolekcionēšana turpinās.

• Veselība

Šī gada klusais varoņdarbs bija zobu labošana. Manas iepriekšējās zobārstes aiziešana pensijā un jaunās atrašana, noveda pie vairākiem desmitiem vizīšu, visai nejaukām procedūrām un pamatīgu iejaukšanos mana konta vienmuļajā ikdienā. Janvārī noslēgsies šī procesa pirmā sērija, otrajai man vēl morāli un finansiāli jānobriest.

Otra lieta – esmu pieķērusies pie jancīgu pieeju izmantošanas vispārējās veselības stiprināšanā, ar īpašu fokusu uz manām īpašajām plaušām. Vai tur kas sanāks – redzēsim. Arī šis būs nākamā gada prioritāšu augšgalā.

• Simtgades sajūtas

Šis punkts nav pēdējais tāpēc, ka citi būtu svarīgāki, bet gan tāpēc, lai nobeigtu ar ko maķenīt cēlāku. Mana simtgades sajūta šogad atnāca divreiz – pirmo reizi Dziesmusvētku noslēguma koncerta ģenerālmēģinājumā, otrreiz, lecot un dziedot līdzi daudz apspriestajā koncertā Mīlestības vārdā. Paldies visiem, kas radīja šos un citus svētkus!

Nu kaut kā tā. Var jau būt, ka kaut kas aizmirsies, jo šī gada janvāris jau šķiet kaut kas dikti sens. Esmu darījusi vērtīgas lietas, par ko priecājos. Esmu darījusi pāri, par ko atvainojos. Esmu slinkojusi, raudājusi, niķojusies, sauļojusies, dusmojusies, ravējusi, zāģējusi, pļāvusi, mazgājusi, stūrējusi, mīlējusi, satikusies, šķīrusies, dedzinājusi, smaidījusi, piekususi, lasījusi, marinējusi, sālījusi, klausījusies, dziedājusi, dejojusi, stādījusi. Dzīvojusi. Paldies, ka šogad biji daļa no manas dzīves!