Zelta kāzas nosvinētas, kūkas apēstas, pārsteigumi izdalīti. Jāteic, ka svinību un nākamajā dienā notikumu un emociju intensitāte turēja prom no ekrāniem, pēc tam klāt bija Ziemassvētki ar savām padarīšanām – tā nu pie šī ieraksta esmu tikusi ar pāris dienu nobīdi.
Pati doma, ka jāsasveic vecāki no visām pasaules valstīm, radās kaut kad rudenī. Idejas bija daudz un dažādas, testēju uz draugiem un paziņām raibu raibās versijas, līdz nonācu līdz secinājumam – keep it simple. Tad nu tika nolemts, ka sveiciens būs uzraksts “Vija + Andris = 50❤️”, kas jānobildē kādā smukā vietā, vēlams, saistībā ar mīlestību, un jāpievieno stāsts par šo vietu. Drīz vien sapratu, ka arī stāsts ir par daudz prasīts, tā nu vairums sveicienu ir fotogrāfijas formātā.
Tāpat diezgan ātri sapratu, ka visas valstis viena mēneša laikā saganīt nebūs iespējams, tāpēc esmu nolēmusi šo “projektu” pagarināt līdz nākamā gada 21. decembrim – turpināsim svinēt jubilejas gadu! Tā kā – ja jums 2019. gadā ieplānots pabūt valstī, kas vēl nav atzīmēta boldā, priecāšos par sveicienu! Šobrīd kolekcijā ir 80+ sveicieni no 60+ valstīm.
Bet nu par visu pēc kārtas. Sveicienu kolekcionēšana nebija pavisam vienkārša, jo sarakste ar daudziem cilvēkiem jau tā saspringtajā gada nogalē, izvērtās par teju vēl vienu darbu. Jāteic, ļoti patīkamu. Tā bija papildus motivācija uzrakstīt sen nesatiktiem cilvēkiem dažādās pasaules malās, lai apvaicātos, kā klājas, kur viņi tagad dzīvo. Atjaunot sakarus, tā teikt. Un, kad sveicieni sāka ienākt, man bija sajūta, ka katru dienu ir mazi Ziemassvētki. Īpaši no rītiem – paņem telefonu un mini, no kuras puses šoreiz būs pārsteigums.
Ļoti priecājos par draugu iesaisti, kas ne tikai paši sūtīja bildes, bet aktivizēja sveicieniem sev pazīstamos. Daudzi jauki sveicieni atnāca arī no man pilnīgi svešiem cilvēkiem. Piemēram, šī pasakainā bilde, kur Indijas okeāna krastā Anita un Armands svinēja savu sešu gadu kāzu gadadienu.
Pirmā bilde, kas man lika… hmm, vairs neatceros – spiegt no sajūsmas vai raudāt, bija mana ceļojumu biedra Rafaēla un viņa draugu radītā. Kad vērsos pie Rafaēla ar savu lūgumu, viņš atbildēja, ka atsūtīs sveicienu nedēļas nogalē, jo tajā ieplānots izbrauciens ar (man labi pazīstamajiem) draugiem. Zinot, ka Rafaēls nav pats apzinīgākais cilvēks uz šīs planētas, nekādas cerību pilis nebūvēju, bet kad saņēmu šo, biju autā.
Ļoti aizkustināja arī Lindas Leen iesaiste un palīdzība. Pēc sociālo tīklu bildēm redzot, ka Linda ciemojas Jordānijā, atļāvos uzrakstīt savu lūgumu (tā man bija diezgan ierasta taktika – kā redzu, ka kāds ceļo – uzrunāju) un viņa atsaucās uzreiz, radot vienu no visrūpīgākajiem sveicieniem, kā arī pēc tam aktīvi aicināja citus iesaistīties. Sirsnīgs paldies!
Citu dullu un man drusku labāk pazīstamu čali – Kārli Bardeli jeb Krustojumu – ar savu lūgumu bombardēju nedaudz ilgāk, bet saņemot to no Franču Polinēzijas, visu dienu staigāju tā, it kā pati būtu pusokeānu pārpeldējusi.
Ne mazāk jauks bija vēl viens peldošais sveiciens, šoreiz no kuģa, kas atrodas salīdzinoši netālu, pie Madeiras krastiem. To izdevās saorganizēt manai virtuālajai paziņai Lienei caur draudzeni Līvu, kas bija mobilizējusi sveicienam visu kuģa apkalpi ar pašu kapteini priekšgalā (cerams, ka vismaz kāds stūrmanis bija palicis postenī).
Nu un šī bilde man vispār šķiet pilnīgs kosmoss. Kad Inga rakstīja, ka centīsies ar draugiem sarunāt sveicienu no Antarktīdas, dikti sapriecājos. Bet, kad ieraudzīju, ka tas ir ne tik vien no Antaktīdas, bet no paša Dienvidpola… vārdi sasala uz kādu brīdi. Inga, Jolanta un Anthony, paldies aisberga lielumā!
Es šādi varētu turpināt, jo katrs sveiciens nesa līdzi prieka kalnus! Tāpēc draugiem, kolēģiem, ceļabiedriem, kaučsērferiem – visiem kūdītājiem un bildētājiem – LIELAIS PĀĀĀĀĀĀALDIES! Un mamma lūdza nodot, ka jūs esat visforšākie cilvēki pasaulē!
Paldies arī portālam Delfi, kas uzklausīja manu lūgumu un nepublicēja stāstu par šo aktivitāti decembra sākumā, bet bija ar mieru pagaidīt līdz pasākuma norises dienai, lai neizbojātu pārsteigumu, kas arī izdevās. Jā, jā – visu šo ambrāžu bija jācenšas veikt tā, lai vecāki nepamanītu. Sociālos tīklus viņi nelieto un arī mana bloga angļu versiju nē (tas bija lielākais risks). Tagad, protams, visi sveicieni ir “galdā”. Nododu tos arī Jums aplūkošanai un atgādinu – sūtiet vēl!
Dace
Vai, man skatoties apbira asaras un vienlaicīgi arī smaids no sejas nepazauda, tāāādas emocijas!- paldies, Zanīt!
Un vecākiem lai vēl daudz mīlestības gadu kopā!
Tevī tik daudz sirsnības un tik daudz ideju, un ir tikai loģiski, ka Tev ir arī tik daudz burvīgi draugi , kuri tās palīdz realizēt.
Pasaule kļūst gaišāka, šādus vēstījumus lasot:)))