Galamērķi lielākoties iedalās divās grupās – tie, kuros ēst “ārpus mājas” un tie, kuros labāk gatavot “mājās”. Protams, šim dalījumam ir ciešs sakars ar izmaksām. Piemēram, Āzija ir klasiska vieta, kur ēst “ielās”, jo tas izmaksā tikpat vai lētāk nekā gatavot pašam – šī iemesla dēļ Āzijas hosteļos virtuves ir sastopamas retumis. Savukārt, dārgie reģioni – Rietumeiropa, Kanāda, ASV – bieži piedāvā gatavošanas iespējas nakšņošanas vietā.
Par mājās gatavošanu neko daudz nerunāšu – šeit strādā visi tie paši principi, kas Latvijā. Jo vairāk cilvēku ēd kopā, jo lētāk sanāk (un mazāks čakars), var pagatavot ēdienu vairākām dienām un paņemt līdzi kastītē un tā joprojām. Šajā ziņā kaučsērfings ir lielisks, jo bieži palikšanas vietā var gatavot kopā ar saimnieku, tādā veidā iemācoties kādu jaunu recepti vai uzzinot, kādā veidā uzturā var lietot pirmo reizi redzētus augļus vai dārzeņus. Piebildīšu, ka kaučsērfingā skaitās pieklājīgi, ja vismaz vienu vakaru arī tu pagatavosi saimniekam savas zemes ēdienu, tādējādi pateicoties par uzņemšanu.
Par ēšanu ārpus mājas. Ēdiens (un arī dzērieni) ir būtiska daļa no ceļojuma pieredzes, tāpēc, ja vien rocība atļauj, pārmērīgi taupīt nevajadzētu. Katrā ziņā vismaz vienreiz jānogaršo tas, ar ko slavena attiecīgā valsts vai reģions. Mūsdienās pieejama virkne aplikāciju, kur var atrast labu paēšanas vietu, bet tikpat droši (ja ne vēl drošāk) ir pajautāt vietējiem. Īpaši eksperti lielisku ēstūžu jomā parasti ir taksisti. Vēl viena laba iespēja ir iet pa ielu un griezt iekšā vietā, kur ir pilns ar vietējiem. Valstīs, kur ēdienkarte ir nesaprotamā valodā (arī saprotamas valodas valstīs tas strādā), var mierīgi apstaigāt citus ēdājus, ar smaidu novēlēt labu apetīti un tad norādīt uz šķīvi, kas izskatās vislabāk un pasūtīt viesmīlim to pašu.
