Šodien aprit nedēļa, kopš esmu mājās. Ceļš joprojām turpina sevi manī, saritinādamies aizvien ciešāk un dziļāk, lēnām pārtopot no ikdienas par atmiņām. Domāju, šis ir īstais brīdis kopējam atskatam jeb pārskatam par Okeāna jeb Ziemeļu Santjago ceļu.
Vispārēji
Par ziemeļu ceļa sākumu “gājēji strīdas” – daži domā, ka tas sākas Francijā, Bayonne pilsētā, citi sliecas uz tūristu iecienīto Spānijas pilsētu San Sebastian, vēl citi dod priekšroku Spānijas-Francijas robežpilsētai Irun (Francijas pusē atrodas Hendaye pilsēta, līdz kurienei kursē vairums transporta līdzekļu no Bordo puses). Es, kā arī vairums manu tuvāko ceļabiedru, savu gājienu uzsāku Irun. No šīs vietas kopējais kilometru skaits līdz Santjago tiek lēsts ap 830 km. Precīzi noietos kilometrus šajā Ceļā ir grūti uzskaitīt, jo teju katru dienu pieejami vairāki maršruti, bieži vien ar krietni atšķirīgu attālumu. Manā situācijā galvu jauca Endomondo aplikācija, kas, vēlēdamās man izpatikt, katriem 10 km piemeta klāt vismaz vēl vienu noietu kilometru. Tā kā atsevišķus posmus izmantoju vilcienu vai autobusu, bet dažas dienas gāju papildus kilometrus, tad lēšu, ka kopumā esmu mērojusi aptuveni 800 km. Izdalot uz 36 dienām, sanāk vidēji 22,2 km dienā. Aptuveni tā arī varētu būt.
Vai šis Ceļš ir vientuļāks, skaistāks un grūtāks par klasisko Franču ceļu, kā to parasti sola apraksti? Vientuļāks, pilnīgi noteikti. Piemēram, 2016. gada statistikas apkopojums vēsta, ka Franču ceļu gada laikā nogājuši 176 075 svētceļnieki (63,37%), bet Ziemeļu ceļu 17 289 (6,22%), tātad 10 reizes mazāk ļaužu. Skaistāks – tas vienmēr ir gaumes jautājums. Neapšaubāmi, okeāns piešķir šim maršrutam īpašu noskaņu, tomēr man personīgi tuvākas ir kalnu ainas, kas biežāk vērojamas Franču ceļā. Bet, tā kā man Franču ceļš bija pirmā pieredze, tad daļa sajūsmas noteikti norakstāmas uz pirmo iespaidu spilgtuma. Grūtāks? Jā. Šis maršruts ir daudz kalnaināks nekā iepriekšējie, tur arī slēpjas viss grūtums.
Asfalts, šosejas, meži? Ziemeļu ceļš pamatā ved pa kalnu takām, eikaliptu birzīm un mežiem. Bet arī no asfaltētiem ceļiem un šosejām neizbēgt – kādi 20 – 30% ir pa tiem. Bet, tā kā šim Ceļam ir tik daudz alternatīvo maršrutu, bieži var pameklēt garāku gājienu, kas palīdz izvairīties no iešanas kopā ar auto.
99% cilvēku ceļu mēro uz Santjago, bet satiku arī trīs personāžus, kas gāja otrā virzienā – visi bija jau aizgājuši līdz Santjago un tad izdomājuši paieties atpakaļ arī.
Orientēšanās
Lielākoties Ziemeļu ceļš ir marķēts labi un var tikt uz priekšu, sekojot dzeltenajām bultām un gliemežvākiem – Santjago ceļa simboliem. Tomēr šajā ceļā labi nodrošināties ar plānu B, jo nereti gadās situācijas, kad krustojumā bultas rāda uz visām pusēm. Mēdz būt situācijas, kad daļa no bultām ir nosvītrotas, tad atkal uzzīmētas no jauna un tu netiec gudrs, kuras no tām ir īstās. Un, dažreiz visas ir īstās, tikai ved pa atšķirīgiem ceļiem.
Angļu, franču, vācu un citās daudzo cilvēku valodās ir pieejamas rokasgrāmatas, bet stiept līdzi grāmatu… vismaz man pleci neceļas. Maksas aplikācija “”Wise piligrim guides” par Ziemeļu ceļu ir diezgan neprecīza, bet kopēju priekšstatu rada. Bieži izmantoju šīs aplikācijas online karti, lai pakonsultētos par virzienu. Lielākoties aplikācija izpalīdzēja, bet vienā no pēdējām dienām ieveda galīgā čuhņā. Daži ceļabiedri izmantoja aplikāciju “Buen Camino”, citi ieskatījās vietējā mazumtirgotāja “Euroski” aplikācijā. Manuprāt, labākais interneta resurss ir gronze.com – tur informācija ir svaiga un adekvāta un…. spāniski! Bet daži ceļabiedri, kas spāniski nerunāja, tāpat itin veiksmīgi izmantoja šo rīku. Tāpat vienmēr ir jauki turēt pie rokas offline aplikāciju maps.me ar iepriekš lejupielādētām attiecīgā reģiona kartēm.
Tautības un valodas
Uz Ziemeļu ceļa, daudz biežāk nekā uz Francu ceļa, sastopami paši spāņi, kas jauki. Otrajā vietā es liktu vāciešus, tad francūžus. Statistika piedāvā arī itāļus, bet viņus man kaut kā negadījās satikt tik bieži. Daudz bija arī ASV ļautiņu, čehu, poļu, beļģu. Centrālā saziņas valoda arī šeit ir angļu, gan savā starpā, gan ar vietējiem. Tomēr daudzviet veikalos, kafejnīcās un naktsmītnēs ir labi zināt spāņu valodu, šoreiz sanāca praktizēt katru dienu.
Sezona
Vienu es sapratu skaidri – vasarā es nudien negribu iet nevienu ceļu. Tās dažas dienas, kad termometra stabiņš uzkāpa virs + 35 grādiem, bija nāvīgi grūtas. Aukstums un lietus nav nekas patīkams, bet, ja man jāizvēlas starp tiem vai lielu karstumu, es drīzāk izvēlos pasalt. Līdz šim trīs Ceļus biju gājusi pavasarī aprīlī un maijā, attiecīgi iešana rudenī man bija kas jauns. Kopumā – ļoti patika. Garšīgākā rudens sadaļa ir augļi, kas bieži pieejami Ceļa malā (īpaši vīģes, mmm), dienā nav pārmērīgi karsti, bet naktīs vēl nav mīnusu. Lietu faktiski nepiedzīvojām, vien dažas pēdējās dienas. Vienīgais rudens mīnuss – dienas top aizvien īsākas un aukstākas. Septembra vidū varēja sākt ceļu īsi pēc 7 rītā, kad ausa saule, bet ceļa beigās 8 vēl bija tumšs.
Vietējo attieksme
Vairums vietējo izturas pret svētceļniekiem atturīgi draudzīgi – pasveicinot un novēlot “Buen camino”. Daļa nesveicinās, daļa izrāda papildu interesi vai labvēlību. Tā, piemēram, es tiku cienāta ar zemenēm, vīģēm un pat uzaicināta uz mājām padzert kafiju. Folkers vienreiz bija sēdējis autoostā, lēnām notiesādams pēdējo maizes kanci, un priecādamies, ka beidzot nebūs jāstiepj līdzi pārtikas rezerves. Kāds vietējais, acīmredzot, nodomājis, ka nabadziņam nav, ko ēst (ja reiz sausu maizi grauž) un, pirms Folkers paguvis attapties, iespiedis viņam rokās maisiņu ar tomātiem un zaļajiem pipariem. Esmu arī piedzīvojusi, ka mašīnas nobremzē, attaisa logu un… novēl “buen camino”!
Nakšņošana un ēšana
Naktsmītņu, veikalu un kafejnīcu infrastruktūra uz Ziemeļu ceļa ir salīdzinoši pieticīga. Galvenā atšķirība – ja Franču ceļā viss pakārtots svētceļniekiem, tad Ziemeļu ceļā svētceļnieki pakārtojas vietējiem un ēd/iepērkas tajās pašās vietās un laikos. Protams, daudzviet, ir pieejams izslavētais trīs ēdienu “piligrim’s menu”, bet tas nav šo vietu centrālais bizness. Ir dienas, kad visa ceļa garumā sastopi vienu kafejnīcu, ir tādas, kur tās gadās ik pēc dažiem km. Auberģu līmenis un pieejamība ir diezgan laba, stress par to, ka nebūs, kur palikt, īsti pamatots nav. Tas, protams, var mainīties, ja iet vasaras laikā. Lai gan tad strādā vairāk auberģu, piemēram, dažās pilsētās skolas tiek pārveidotas par svētceļnieku mītnēm. Lielākajā daļā naktsmītņu ir pieejamas virtuves, kur gatavot ēdienu, nomaļākās vietās esošās piedāvā arī vakariņas.
Labierīcības
Vismaz man ne reizi nebija jāpiedzīvo atteikums, ja krogā iegāju tikai apmeklēt labierīcības. Protams, daudzos vientuļos ceļa posmos jāizmanto “zaļās pieturas”, bet šai sakarā man ir škrobe uz citiem gājējiem. Ja nu tu nekādi nemāki izdarīt lietas bez papīra iesaistes, tad paņem to līdzi, tas nav tik sarežģīti. Un, ja nu ir situācija, kad tas nav iespējams – vismaz ierušini sekas zemē. Tik bieži takas malā mētājas izlietotas salvetes un papīra gabali, traki!
Cenas
Standarta cena par nakšņošanu municipālajā auberģē ir 5 – 6 eiro vai arī par ziedojumiem. Privātās auberģes par gultas vietu prasīja 8 līdz 20 eiro, visbiežāk cena bija ap 10 eiro. Bet šajās vietās parasti uzturēšanās apstākļi bija maķenīt (vai krietni) labāki. Tas nozīmē – mazāk cilvēku vienā istabiņā, ērtākas dušas, labāk aprīkota virtuve, dārzs vai terase, dažviet bija pat gultasveļa. Veļas mašīnas standarta cena ir 3 eiro par porciju, par žāvētāju tas pats. Vienam sanāk diezgan sālīti, bet, ja sametas pa vairākiem – ir ok.
Standarta cena brokastīm ir ap 3 eiro, bet lielākoties tās ir bēdīgas – grauzdēta maize, marmelāde un sviests. Ja labi paveicas, tad gadās ola vai siers. Un, protams, kafija. Piligrim’s menu svārstās no 9 līdz 12 eiro un tās parasti ir lieliskas ēdienreizes – cenā ietilpst uzkodas, pamatēdiens, saldais, ūdens un vīns. Bieži ēdiens tiek atnests uz kopējiem šķīvjiem un var dalīties ar galdabiedriem. Vairākkārt prasīju pēc kastītes līdzņemšanai, jo visu noēst nebija iespējams. Ja ēdienu gatavo pašu spēkiem, tad cenas atkarīgas no izvēlētajiem produktiem, kas maksā diezgan līdzīgi kā pie mums.
Nu tā. Ceru, ka atbildēju uz visiem praktiskajiem jautājumiem, kas bija iekrājušies rakstu komentāros. Ja vēl kāds rodas – droši dodiet ziņu! Un, jā. Ja Ceļa dunā esmu palaidusi garām kādu vēstuli vai ko citu, lūdzu, atgādiniet man par sevi. Buen Camino de Vida!
