36. diena: Esam klāt!

Nogulēt visu nakti bez pamošanās, tas Ceļā ir īsts retums. Šonakt bija viena no šīm īpašajām reizēm, abas ar Adrianu esam lieliski izgulējušās. Nesteidzamies arī no rīta pamest mājīgās telpas, jo ārā pamatīgi līst. Kad pienāk ārā mešanas laiks, ejam lejā brokastot. Pēc brokastīm laiks jau izskatās daudz cerīgāk – joprojām līst, bet ne tik stipri kā no rīta.

Šodien ir pēdējā Ceļa diena, līdz Santjago atlikuši 18 kilometri ar asti. Vairums gājēju jau ir tālāk, bet par vientuļu šo posmu tāpat nenosauksi. Šodien man ar atmiņām veicas tikpat labi kā vakar – neko neatceros.

Dienas vidū lietus piestāj un Adriana saka, ka Santjago mūs sagaidīs saule. Šams ir krietnu gabalu priekšā pārējiem, atradis labu krogu un solās tur sagaidīt pārējos uz pusdienām. Apzinos, ka mani var nākties gaidīt visilgāk, bet neko darīt. Brīdī, kad man šķiet, ka esmu jau tuvu, pamanu spāņu kungu, kurš saguris sēž uz ceļa stabiņa. “Taxi?” mēģinu jokot, un viņš vāri pasmaida. Kungs reaģē uz “Vamos!” – turpinām iet kopā un cenšos viņu uzmundrināt ar sarunām. Kopā nonākam līdz Svētceļnieku piemineklim kalna galā dažus km no Santjago.

Tad attopos, ka joprojām neesmu redzējusi Šama minēto restorānu, un nu jau pagājis krietns laiks. Aizsūtu šiem pieminekļa bildi un manas aizdomas apstiprinās – piemineklim neviens vēl nav gājis garām. Izskatās, ka, tērzējot ar spāni, esmu palaidusi to garām. Jūtos drusku vainīga, ka pārējie tik ilgi gaidījuši, un tagad es pat neparādos, bet atpakaļ negribas iet. Sarunājam, ka pagaidīšu šos kur citur, lai varam ieiet Santjago “rociņās sadevušies”.

Izskatās, ka pusdienas ceļabiedriem ieilgst, jo esmu lēnā solī tikusi līdz vecpilsētai. Tad gan nobāzējos ceļa malā, lai sagaidītu pārējos. Man blakus piesēž vācu kungs, kurš jau 20 gadus mēro dažādus ceļus, interesanti dzirdēt par viņa pieredzi. Tad parādās Adriana, Šams un Dans, un mēs ejam uz katedrāli. Šams piefiksējis mani un Adrianu brīdī pirms.

Ieejot laukumā spoži spīd saule, izgaismojot nesen atjaunoto katedrāles fasādi visā krāšņumā.

Dažas minūtes esam katrs pats ar sevi un savām sajūtām. Tad lēnām apskaujam cits citu, bez vārdiem pateicoties par laiku kopā. Kad lielākie pārdzīvojumi ir pāri, vīkšamies smieklīgām fotogrāfijām. Tā kā Horhe ar saviem ratiem arī ir tikko ieradies, uztaisām dažas kopbildes.

Tad izklīstam pa naktsmītnēm, drusku uzpošamies un satiekamies atkal uz vakariņu laiku. Horhe atnācis ar saviem darbiem – pītām rokassprādzēm – un aicina mūs izvēlēties katram vienu. Tā ir viņa paldies dāvana mums par kopīgajiem ceļa mirkļiem.

Ceļš neizbēgami nes līdzi šķiršanās skumjas no Ceļā dzimušajām draudzībām – tik īsām un īstām. Tas atkal sāp vairāk par pēdām un pleciem.

Attālums – 18+ km

Izdevumi – nezinu