No rīta cilvēki blakus mūsu gultām atvēruši mazu sanitāro punktu un apkopj savas tulznas. Medicīnas piederumu klāsts izskatās iespaidīgi, palūdzu atļauju meitenei nobildēt viņas “ceļojošo aptieku”. No joka līdz patiesībai dažreiz nemaz nav tālu. Meitene izrādās farmaceite, kas paņēmuši Ceļā savu darbu un visus šeit dakterē. Smejos, ka žēl, ka nesatiku viņu pirms pāris dienām, kad cīnījos ar gūžas problēmām, tagad jau viss ir labi. “Nē, ja nopietni, priecājos, ja neesmu vajadzīga,” meitene saka.
Kamēr brokastoju, dzirdu Šama sarunu pie letes ar citiem auberģes apmeklētājiem. Uzzinājuši, ka Šams nogājis Ziemeļu ceļu, atskan “wow, tas taču ir tik grūti, tu esi foršs, pastāsti vairāk..”. Smīnu pie sevis kafijā un domāju, vai Ziemeļu ceļa noiešana tiešām ir grūtāka nekā Franču. Nezinu. Jā, protams, gar okeānu ir daudz vairāk kāpumu un kritumu, bet katram no Ceļiem ir savs skaistums un savas grūtības.
Esmu parādā vienu dienu Dzintrai Danai, lai būtu šī. Paldies mīļš!
Izejam pavēlu, jo šodien nav iemesla steigties – jānoiet (vien) 20 kilometri un esam rezervējuši divas privātās istabas pansijā.
Cilvēku, protams, ir daudz vairāk. Bet mani tas nemaz nekaitina, pat priecē. Laikam esmu pārāk daudz dienas gājusi pēdējā un vienatnē. Satieku tikai dažus “plastic peregrinos”, pārsvarā visi ir normāli svētceļnieki, katrs ar saviem kilometriem pēdās.
Ejot ārā no pilsētas, apstājos nofotografēt rīta miglu. Garām ejošs sirms kungs komentē, ka citus rītus skats esot vēl iespaidīgāks.
Mazu gabaliņu paejamies kopā un patērzējam, atvadoties kungs aicina pievērst uzmanību “gudrības mūrim” pēc kilometriem pieciem, tas esot viņa darbs. Labs ir.
Drīz sāk līt. Uzvelku pančo un turpinu ceļu. Ir aptuveni tāpat kā pirms pieciem gadiem, arī toreiz lija un garām slāja daudz nepazīstamu lietusmēteļu. Lai kā arī cenšos, neko citu neatceros. Meklēju atmiņā kādu pazīstamu pagriezienu, ainavu, objektu – pilnīgs tukšums. Atceros vienīgi lietu un cilvēkus.
Uzkāpjot kalna galā, lietus kļūst nepatīkams. Kopā ar vēju tas saldē, jūtu, ka neesmu atbilstoši sagatavojusies. Pirmajā kafejnīcā šauju iekšā un apģērbjos siltāk. Man uznāk klepus lēkme, un kafejnīcas saimnieks ar žestiem rāda, lai nāku tuvāk. Tad šis izvelk lielu ķobi ar medu šūnās un nogriež man gabalu – būšot labi kaklam. Zinu, zinu. Iebāžu saldo vaska-bišu maizes-propolisa kombināciju mutē un kakls tiešām nomierinās. Iedzeru vēl karstu piparmētru tēju, un eju atpakaļ lietū ar komforta sajūtu.
Pēc gabaliņa nonāku pie sirmā kunga pieminētās gudrības sienas. Citāti mijas ar jautājumiem “par dzīves jēgu”, pamatā zinātnes, reliģijas un ceļošanas kontekstā. Sienas beigās ir arī plakāts ar īsu kunga biogrāfiju, tagad zinu, ar ko sarunājos.
Ap pusdienas laiku beidz līt un soļot kļūst patīkamāk. Arī vēders sāk signalizē par savu eksistenci. Piestāju pirmajā kafejnīcā, kas pagadās ceļā. Šeit kafejnīcas pagadās ik pēc pāris kilometriem un vēl vairākas kopā. Šodien redzu kādas divdesmit, kas ir aptuveni desmit reizes vairāk kā vidēji Ziemeļu ceļā. Un vēl viena atšķirība – Franču ceļa infrastruktūra ir paredzēta speciāli svētceļniekiem, bet Ziemeļu ceļā svētceļnieki izmanto vietējiem domātu infrastruktūru.
Ēdot pusdienas, iepazīstos ar trim amerikāņu kundzēm, kas savos ap 80 iet daļu franču ceļa. Kaut kas man liek apvaicāties viesmīlei par izcelsmi, spāniete viņa noteikti nav. Še tev – lietuviete!
Paēdusi turpinu ceļu. Lietus ir beidzies, un tagad ceļš ir mierīgs un tīkams. Mani ceļabiedri ir galā jau pāris stundas un nekāpj ārā no baltajiem palagiem. Ieeju dušā un daru tāpat. Sabijušies no daudzajiem cilvēkiem, esam rezervējuši pansiju ar divām istabām. Tās ir tik tīras un ērtas. Ar piespiešanos izejam vakariņās, tad atkal esam gultās.
Attālums: ap 22 km
Izdevumi:
Nakšņošana – 17
Ēdiens – 17
Kopā: 34 eur
