Naktīs ir auksti. Mans 600 gramu vieglais, guļammaisam līdzīgais priekšmets, vairs nespēj sasildīt pilnvērtīgi. Parasti auberģēs ir segas, kuras līdz šim nelietoju blakšu profilakses labad, bet šonakt netiek piedāvāts nekas, ar ko apsegties. Ā, runājot par blaktīm. Šodien uz ceļa redzēju vienu ļoti sakostu meiteni, arī no Stefānijas un Katrīnas ir pienākušas ziņas, ka abas pavadījušas nakti vienā auberģē ar blaktīm.
Mūsu istabiņa mostas samērā vēlu, ap 7, kaimiņu zālē vairs neviena nav. Kamēr es samiegojusies brienu tīrīt zobus, Hilde jau dodas ceļā, paziņojot, ka virtuvē mani gaida kruasāns. Labi, paķeršu kruasānu, uzpildīšu ūdeni un arī došos. Puskruasāns mani tiešām vēl gaida, bet virtuvē nav ūdens. Vispār virtuves pāris pēdējās auberģēs ir izcili slikti aprīkotas – mikroviļņu krāsns, daži šķīvji, duramie un viss.
Ievīstījusi puskruasānu un sintētisku kēksu līdzņemšanai, izeju pagalmā. Pēc ūdens būs jākāpj atpakaļ uz otro stāvu. Tieši šajā brīdī no citas guļamtelpas iznāk neviens cits kā… zeķu dāma. Laikam arī bija izdomājusi pagulēt. Štrunts ar visu ūdeni, laižos aši prom. No rīta tāpat vēl dzert negribas, kamēr ir vēsi, plus šodiena sāksies ar kāpienu lejup.
Tagad pusastoņos vēl ir viegli pustumšs, pie debesīm karājas apaļš mēness un gaisā paceļas elpas garaiņu mutuļi. Pēc pāris pagriezieniem atrodu takas malā Hildi, kura pārvelk apavus – šeit ceļš pāriet zāles takā, kas vēl rasas pilna, tāpēc slapjas kājas var dabūt uz skaitli trīs. Tā nu mēs kopā nokāpjam līdz šosejai, kur kārtējo reizi vērojams amizants skats ar bultām – daļa no tām ir pārsvītrotas, daļa ved faktiski atpakaļ. Paskatoties kartē, secinām, ka, paejot mazu gabaliņu pa šoseju, nogriezīsim nelielu apkārtceļu, pēc tam atkal būsim uz Camino. Domāts – darīts! Tā arī notiek, pēc minūtēm desmit esam atkal pie bultām.
Tālāk seko stāvs kāpiens lejā – augšā, līdz esam pie okeāna. Šeit gājējiem, kā bieži Ziemeļu ceļā, tiek piedāvātas vairākas izvēles iespējas – var iet pa asfaltētu ceļu (taisnāk un lēzenāk) vai iet pa pašu okeāna malu (garāk un skaistāk). Es šoreiz izvēlos vidusceļu – pirmo posmu nosoļoju pa ceļu, tad nogriežos uz okeāna pusi. Pēc 10 kilometriem seko pirmais kafijas pitstops (un pirmā kafija Astūrijā). Esmu jau noslēgusi pauzi, kad beidzot ierodas Hilde un Niks – viņi visu gabalu gājuši gar okeānu, taka bijusi stāva un slidena, plus bijis jātiek garām bullim takas vidū.
Nākamā pietura ir vietā, kur okeāns laužas zem klintīm, īpaši dusmīgās dienās izšaujot šaltis virs zemes kritienā attālumā no krasta. Šodien ir mierīga diena, tāpēc mutuļošanu var tikai dzirdēt, bet šaltis vērot līcī pie krasta.
Pārējā diena paiet kāpelējot augšup un lejup pa lielākiem un mazākiem ceļa pacēlumiem. Uz pusdienas laiku esmu saules un kalnu nogurdināta, arī ēst gribas. Nolemju, ka būs īstā reize izpildīt Kārļa Šteinberga uzdevumu. Viņš jau kuro reizi aicina mani parādīt, ko dažādās pasaules vietās var dabūt par viņa ierasto pusdienu naudu 2,85 eiro. Atceros garšīgo seviči Dienvidamerikā, mmm. Nu, šeit šādas pusdienas maksā 2,80 – precīzāk neko nevarēju saštukot. Paldies, Kārli!
Īpaši negants ir pēdējais kalns pirms šodienas galamērķa – Llanes pilsētas. Tas uzved krietnā augstumā, tad strauji metas lejā un tu jau esi pārliecināts, ka tūlīt būsi pilsētā, kad šis atkal – aidā, ved kalnā augšā. Un tā reizes sešas.
Šoreiz esam sarunājušas ar Hildi palikt vienā auberģē, jo tās pilsētā ir vairākas. Kad ierodos, viņa jau ir nomazgājusies, tikusi galā ar drēbēm un savām tulznām. Viņai uz abām pēdām ir milzīgas tulznas, kas katru vakaru prasa īpašu aprūpi. Arī Hilde atzīst, ka pēdējais kalns viņu kārtīgi izbesījis.
Jūtamies diezgan sagurušas un arī izsalkušas, tāpēc dodamies medīt vakariņas pilsētā. Tik agri (pirms 6) vairums vietu vēl nepiedāvā neko ēdamu, tāpēc samierināmies ar kādu tūristisku vietu. Vakariņas ir tā-tā, bet paēdušas esam. Nopērkam veikalā saldajā jogurtu un ņammas brokastīm, tad dodamies uz auberģi vakarēt. Kāds tur brīnums, arī puiši ir klāt, un vakars var sākties. Es parasti cenšos rakstīt paralēli šīm sarunām, bet šovakar beidzot tās pāriet no jokošanās drusku nopietnākā virzienā, tāpēc aizveru datoru un pieslēdzos. Pēc tam gan aizmūku uz istabiņu, lai uztapinātu šo un varētu iet gulēt ar tukšu galvu un rītdienu sākt ar “baltu lapu”.
Attālums: 28,5 km (reāli 26)
Izdevumi:
Nakšņošana – 12
Pārtika – 13,90 eiro (1,30 kafija, 4, 60 veikals, 8 vakariņas)
Kopā – 25,90 eiro
Baiba
Paldies par fantastiskiem aprakstiem. Atkal esmu klusais sekotājs un 1x gadā komentētājs. Ar sajūsmu lasu tiklīdz pienāk ziņa un tuvojas sajūta, ka jāņem dzīve rokās- ceļš jāiet.
P.S. kā lasītājam gribas lai, ceļš nebeidzas 🙂
Āzija rullē !
Baiba, izdari to. Nav ko gaidīt ar domu “gan jau kaut kad”. Labāka brīža nebūs.
Kaspars Misiņš
Es ar izlasu katru rakstu 🙂
Ilze Kraukle
Čau, Kaspar, Tu arī te! 🙂 Es arī katru rakstu izlasu..
Mans draugs tieši šo pašu ceļu gāja (no Saint-Jean-de-Luz gan) pirms gada ap šo pašu laiku. Interesanti salīdzināt viņa stāstīto ar Tavu pieredzi, Zane. Diemžēl toreiz nevarēju pievienoties darba dēļ.. bet doma ir kādreiz iet arī kopā.