Pēdējais, ko vakar redzēju gulēt ejot, bija trīs beļģi pie vīna kausa virtuvē. No rīta skats tieši tāds pats, tikai vīna vietā kafija. Prasu, vai šiem maz gājuši gulēt, uz ko visi pārliecinoši žestikulē, ka esot vairāk nekā izgulējušies, un pazūd tumšajā rītā. Es uzvāru kafiju, sataisu sviestmaizes un, sagaidījusi gaismu, arī dodos ceļā. Par spīti pusgulētajai naktij (karstums, slāpes, krācēji, kodēji), šodien solis diezgan viegls (pagaidām). Lēnām brienu caur miglu un vēl guļošo ciematu, līdz ceļš sāk iet kalnā. Jau pēc daždesmit metriem uz ciematu paveras gleznu cienīgi skati. Mājas iesēdušās zaļumos, visu sapludina migla, tāda pasaka. Ar soli jo skaistāk. Un tad negaidīti otrā ceļa malā iznirst okeāns – tik rāms un gaišs, ka grūti no miglas atšķirt. Horizonta nav, ūdens plūdeni pāriet miglā, bet migla debesīs.
Kad šķiet, ka uzkāpts kalna galā – nekā, ceļš aiziet pa kreisi vēl stāvākā kalnā ar vēl gleznainākiem skatiem. Netālu no krasta slejas milzīgs akmens stabs ar krūmu pričeni, drusku tālāk kazas demonstrē klasi akmeņlēkšanā, zemāk iznirst nākamā pilsēta – Larendo. Man aiziet garām lielāka svētceļnieku grupa un daži ļaudis no mūsu auberģes. Esmu jau kalna galā, bet Katrīnas vēl nav. Tiekot no kalna lejā, visiem jāapbrīno daiļa baznīca, tad svētceļnieki izšķīst Larendo ielās, kurās valda liela rosība – pilsēta pošas svētkiem. Es nestājos pat uz kafiju, gribas ātrāk atpakaļ pie dabas.
Tomēr tas tik vienkārši nav. Īsākais (un oficiālais) Camino ved uz nākamo pilsētu Santona ar kuģīti, bet, lai līdz tam tiktu, jāmēro dikti garš, karsts un garlaicīgs ceļš pa kūrortpilsētas promenādi. Šajos četros vai cik tur kilometros kārtējo reizi pārliecinos, cik ļoti man riebjas tradicionālas kūrortpilsētas, kas pilnas ar Punčiem. Grabinu ar nūjām pa flīzēm prom, cik ātri vien spēju.
Beidzot klāt ir ūdens mala, kur vajadzētu būt kuģītim. Prasu trīs vietējiem, kur tieši tas pietur, visi rāda katrs uz citu smilšu līci, īsti netieku gudra – nekādu norāžu par kuģīša piestātni te nav. Kad kuģītis piebrauc, tas uz labu laimi izmet koka trapu kaut kur piekrastē, izlaiž esošos pasažierus un uzņem mani un vēl pāris uz otru krastu nokļūt alkstošos.
Dažu minūšu brauciens ietaupa kājām gana garu pastaigu. Santona izskatās kā radīta pusdienām, ir jau pusdivi, ēst gribas kā traks un soma spiež pie zemes. Noloku visus vakardienas labumus. Tagad jūtos tik pieēdusies, ka grūti pakustēt, labi, ka ceļš līdzens. Toties soma ir jūtami vieglāka. Pa svelmi izeju no pilsētas un atkal nonāku uz super gara un garlaicīga celiņa. Jā, ir sasodīti karsti un sasodīti garlaicīgi, tā arī domāju. Cik vien tālu skatiens sniedzas – neviena piligrima. Kurš muļķis gan soļo šādā svelmē?
Camino, protams, vienmēr uzklausa mūsu lūgumus, arī šoreiz. Drīz ceļš griež iekšā mežā un sāk vest kalnā. Paveros augšup – vai tiešām būs jāuzrāpjas līdz augšai, lai tiktu šim otrā pusē? Sākumā zem kājām ir smiltis, kājas grimst uz katra soļa, bet tas vēl nav nekas. Drīz taka pārvēršas teju vertikālā kāpienā. Vēsā laikā un bez lielās somas tas viss būtu spička, bet šodien tas ir diezgan izaicinošs kāpiens. Arī fakts, ka esmu viena, nepalīdz. Atceros, ka kartē bija kaut kāds pampaks ar sarkanu izsaukuma zīmi, paskatos vēlreiz – kā ta – šis! Tagad zinu, ko tā zīme nozīmē.
Traušos lēnītēm uz augšu, vēršot uzmanību uz katru soli. Skati, protams, uz visām pusēm ir lieliski. Es gan pašlaik tos pārāk neizbaudu, jo taka prasa 100% koncentrēšanos. Fū, augšā ir. Druksu bažījos, vai uz leju nebūs kas trakāks, bet nē – aptuveni līdzīgs kāpiens kā otrā virzienā. Šoreiz dikti priecājos nonākt atpakaļ uz zemes jūras līmenī. Vārda tiešākajā nozīmē – taka beidzas pludmalē. Tā kā pa to ar lielajiem zābakiem nav nekāds dižais prieks soļot, atgriežos piekrastes mežā. Joprojām ir karsti, un man ir beidzies ūdens. Vienīgais mierinājums – vienai no auberģēm vajadzētu būt netālu. Nebūdama pārliecināta par atlikušajiem kilometriem, drošības pēc uzpildu dzeramo pirmajā bārā ceļa malā. Tā kā man tagad ir ūdens, apsveru iespēju iet tālāk. No sānu ielas nākošais jaunietis, pamanījis manu minstināšanos, saka, ka auberģe esot tepat ap stūri. Jā, gana glīta, vietas ir, 10 eiro. Labi, ies apskatīt. Kamēr eju līdz tai, nolemju palikt. Galu galā – vai es nebiju tā, kas pirms dažām minūtēm domāja – kāds jauks restorāns, kāda jauka pludmale, varētu beidzot palikt vietā, kur vakarā aiziet līdz okeānam. Voila!
Saimnieks mani iereģistrē un ved uz istabām. Koridorā nāk pretī 3 beļģi, japāņu sieviete Masako, kuru satieku kopš ceļa sākumu, un tavu brīnumu – no istabas galvu pabāž neviens cits kā Folkers. Vienīgi Katrīna šodien paliek Santona pilsētā, kājas šodien nesušas lēnām.
P.s. Tā kā vairāki no jums ir jautājuši par to vai “dienas sponsorēšanas 20 eiro projekts” ir atkal atvērts, tad atbildēšu šeit. Tas nekad nav bijis īsti aizvērts, bet, kā jau relatīvi īsajos ceļojumos, ar to tā dikti neuzmācos, jo, protams, esmu sarēķinājusi naudiņu šim gājienam. Protams, ja kādam no jums ir jestra ideja par to, ko man vajadzētu darīt – welcome! Vien pateikšu, ka neko alkoholisku lūgums nelikt malkot, šobrīd esmu atturībnieku saimē. Un – kategoriski aizliegts ar naudām plivinātiem tiem cilvēkiem, kam Ceļš ir Īpašā Vietā, bet nauda citā vietā. Bučas!
Attālums: 25 km (realitātē kādi 22)
Izdevumi:
Nakšņošana – 10
Transports – 2
Pārtika – vakariņas sekos ()
Kopā – … eiro
