Šorīt, cenšoties remdēt pa nedēļu sakrātās galvassāpēs, devāmies mežā. Uz kuru pusi iet? Pamanot sniegā aļņa pēdas, spontāni nolemjam sekot viņam pa pēdām. Kādu brīdi dzīvnieks gājis pa ceļu, tad nogriezies čūkslī. Turpinām brist pa pusslapjām vietām, līdz nonākam līdz guļamistabai – no sniega pabrīvam pleķītim sūnās. Turpat blakus arī “lietišķie pierādījumi”. Vēl pēc gabaliņa redzama virtuve vai pirts, nevar īsti saprast – izskatās pēc rīvēšanās sekām gar tievu kociņu, kura miza mētājas apkārtējā sniegā.
Pie otrās guļamistabas pēdas nez kur izgaist. Mēs turpinām savu ekskursiju nu jau priecājoties par koku stumbru sadzīvi.
Nonākot gājiena sākuma punktā, pēkšņi apjaušam, ka te tak ir aļņu ēdamistaba. Pēc meža tīrīšanas darbiem sakrautā apses koka čupa ir apgrauzta, ka prieks. Drošības pēc vēl apvaicājos Facebook par šīs teorijas pareizību. Daži domā, ka te asināti ragi, bet lielākā daļa, starp kuriem arī biologi ar grādu, atzīst, ka šeit mielojušies aļņi.
Jau vasarā dzirdēju no saviem vācu ciemiņiem sajūsminātu stāstu par tikšanos ar alni, tagad izrādās, ka šie šiverē teju gar namdurvīm. Žēl, ka nemāku novērošanas kameru uzstādīt, varētu būt interesanti skati.
