Kā padarīt lidostu dienas aizraujošas?

Ja jūs nekad dzīvē neesat lidojuši, vai arī darāt to ļoti reti, virsrakstā uzdotais jautājums var šķist neaktuāls. Pati nonākšana lidostas pasaulē, īsto vārtu atrašana, stjuaršu drošības performance, fantastiskās zemes un mākoņu ainavas pa logu. Vai bailes un nelaba dūša, kas atņem interesi par visu pārējo. Bet, ja esat lidojis tik bieži, gan par gaidāmo lidojumu domājat virzienā “kaut tas ātrāk būtu garām”, zemāk rakstītais jūs varētu interesēt.

Mans pirmais un svarīgākais risinājums garlaicībai – runāt ar cilvēkiem! Protams, ja jums pašiem gribas. Ja dienai ir citi nolūki – izmantot brīvos brīžus, lai pastrādātu, palasītu, padomātu – cita lieta. Es, piemēram, ļoti bieži rakstu – gan lidojot, gan gaidot lidojumus. Arī šis ieraksts lielākoties ir tapis virs mākoņiem.

Šoreiz vēlos runāt par tām reizēm, kad tu nīksti nost un ļoti gribas dzīvu komunikāciju. Kas parasti tad notiek? Kautrība notiek! Nu kā es tā uzsākšu sarunu? Ja nu šis cilvēks ar mani negribēs runāt? Ko es teikšu?

Ok. Pirmkārt, lielākā daļa cilvēku arī grib parunāties. Tikai viņi, tieši tāpat kā tu, kautrējas. Nedomāju, ka mēs būtu vienīgā introvertā nācija uz pasaules. Un galu galā, viss no cilvēka atkarīgs.

Tātad. Parasti es uzsāku sarunu pirmā. Palūdzu pieskatīt somu, kamēr aizeju uz labierīcībām vai ko nopirkt, palūdzu blakussēdētājam uz mirkli avīzi, ko viņš beidzis lasīt, apvaicājos par personas brauciena mērķi. Pēc pirmās atbildes var saprast, vai cilvēkam ir vēlme komunicēt. Ja nē, nekā personīga, smaids un laba ceļa vēlējumi. Bet, varu apgalvot, ka deviņos no desmit gadījumiem cilvēki gribēs ar jums turpināt sarunu. Kad pirmā komunikācija ir notikusi, tālāk jau saruna uztur pati sevi. Un tad var uzzināt brīnumu lietas, padarīt garlaicīgos brīžus par aizraujošiem un pat iegūt draugu.

Nu lūk. Šoreiz pirmais potenciālās garlaicības moments parādās Madrides lidostā rindā uz reģistrēšanos un bagāžas nodošanu. Pirms manis stāv četri somi labākajos gados. Pirmais komunikācijas moments parādās pats no sevis. Mūsu rindas galā nostājas puisis, kurš patiesībā grib lidot uz Kolumbiju. Kad pārpratums noskaidrojas, mēs jau apmaināmies smaidiem. Nākamais gājiens ir manējais – ar kofera pieskatīšanu. Tas nav tikai sarunas uzsākšanas nolūkos – es tiešām gribu aiziet līdz lidostas malai, lai nobildētu tālumā pa logu redzamos kalnus ar sniega cepurēm, tādus skatus tik drīz atkal neredzēšu.

Atgriežoties pateicos par “servisu”. Tālāk jau šie paši sāk mani iztaujāt – kur biju, uz kurieni braucu un tā joprojām. Paši apciemojuši nelielu vīna darītavu netālu no Madrides, tagad brauc mājās ar smagu galvu un čemodāniem. Somijā šie nodarbojas katrs ar savu biznesu, vienam pieder degvielas uzpildes stacija, otram ceļu būves kompānija, pārējiem vēl tur sazinkas. Drīz mūsu sarunai pievienojas arī perfektā angļu valodā runājošs spāņu kungs, kas stāv rindā aiz manis. Jūs vaicāsiet, kāda no šīs visas saziņas jēga? Manā skatījumā arī vienkārši sarunās un smieklos pavadīts laiks ir vērtība.

Lidmašīnā savukārt sēžu starp spāņu meiteni un aziātu kundzi. Brīdī, kad stjuarte pasniedz pie loga sēdošajai spānietei karstu tējas krūzi, meitene atvainojas, ka nākas snaikstīties pār manu datoru. Es atkal pajokoju par viņas manieri dzert tēju ar pienu. Voila! Marija ir mediķe no Seviļas un dodas nedēļas apmācībā uz Lapzemi. Pirms diviem gadiem ar draugiem apceļojusi visas trīs Baltijas valstis (re, re), no pilsētām vislabāk palikusi prātā Rīga. Esot gājuši dejot uz kādu klubu tautiskās dejas, riktīgi izsmējušies. Ēdiens arī bijis labu labais. Ar vislielāko sajūsmu Marija piemin ainavas, ko redzējusi, braukājot riņķī. Vēl viņa man pastāsta par savu ceļojumu uz Madagaskaru, es revanšējos ar Antarktīdu, abas priecīgas.

Ja nu tomēr saziņa ar svešiniekiem nav jūsu vājība, vienmēr var piekopt cilvēku vērošanu. Tā ir viena no manām mīļākajām ceļojumu nodarbēm – nemaksā neko un var tik daudz ko interesantu ieraudzīt. Vēl var lasīt lidmašīnu žurnālus. Šoreiz Finnair “Blue wings” bija tik interesants, ka izstudēju to jau turpceļā un sabildēju virkni ar citātiem un idejām.

Pavej! Dzīvesstila tendenču pārzinātāji no Ņujorkas prognozē lielu intereses pieaugumu vietām, kur nav pieejams internets, piesaucot pēdējos gados bieži skandēto digitālo detoksu. Lofotu salās veca ikru rūpnīca pārtapusi par modernās mākslas mājvietu, kur mīt arī Misters Hmm, kas esot norvēģu atbilde Banksy. Somijā notiek Polar Bear Pitching, kur jaunuzņēmumiem savas biznesa idejas jāprezentē, atrodoties ledus aukstā baseinā. Šobrīd garākais “pičš” esot bijis 4 minūtes 53 sekundes. Hmm, dažu labu sapulci arī varētu pārcelt uz šādu vietu.

Helsinkos ir atvērts uz zinātni vērsts Domu Stūris, kura mērķis ir padarīt akadēmiskās zināšanas saprotamākas “parastajiem mirstīgajiem”. “Mēs piedāvājam karstus tematus iedvesmojošā vidē tiem, kas vēlas zināt, kas ir kas”, saka programmas vadītājs Antti Asumaa. Saules paneļi piedzīvo savu izaugsmi un top iestrādāti apģērbā vai mugursomā, tādējādi ērtā veidā risinot mūžīgo ierīču uzlādēšanas problēmu, kad esi ilgāku laiku prom no civilizācijas.  Ļoti uzrunā arī somu apģērbu zīmolu īsie stāsti, no pašām drēbēm iepatikās Niinas un Timo Leskela veikums.

Franču-somu pāris pirms pāris gadiem sākuši Francijas dienvidos veidot vietu “Happy Hamlet”, kur līdztekus tradicionāliem viesu nama pakalpojumiem piedāvā ciemiņiem iegūt jaunu un daudzveidīgu pieredzi – izmēģināt gleznot, jogot, gatavot ēst, strādāt gudrāk. Nodarbības bieži vien pasniedz paši viesi vai īpašnieku draugi, kas bieži sastopami kopā ar ciemiņiem pie vakariņu galda. Vienmēr lasu šādus materiālus ar baltu skaudību un par to, kāpēc es joprojām neesmu neko tādu izveidojusi (un vai kādreiz līdz tam nonākšu), ja reiz domāju šajā virzienā jau gadus piecus (“Domājot un domājot nekas nenotiek”, Japji pirmā rindiņa?). Bet tas jau ir “cits stāsts”.

Ļoti interesants raksts ir par iepriekš nīkuļojušu somu tekstila kompāniju Finlayson, kuru 2014. gadā pārpirka reklāmists Jukka Kurttila. Viņi sāka gultas veļas apdrukā izmantot sociāli jūtīgas tēmas, kā, piemērām, homoseksualitāte, pārvēršot ikdienas lietas par tolerances vēstnešiem. Sākuma bažas un pat draudi ar laiku pārvērtušies panākumā, un nu kompānijas apgrozījums ir dubultojies. Kā izceļamu mācību Kurtila atzīt to, ka nav vērts baidīties, ja atbilde uz diviem jautājumiem ir “jā”: vai tas, ko es daru, sakrīt ar manām vērtībām un vai es atrodos labā pusē. Viņš citē arī Henrija Forda sacīto, ka bizness, kas rada tikai naudu, ir nabadzīgs bizness.

Viens no garākajiem materiāliem veltīts polāro reģionu iepazīšanai – tajā minēta “abu zemes galu” apceļošanas iespēja, diskutēts par ilgtspējīgu tūrismu. Rakstā stāstīts arī par polāro ceļošanas piederumu zīmola Fjallraven suņu kamanu sacensībām, par kurām pirmo reizi uzzināju pirms dažiem mēnešiem, kad uz piedalīšanos tajās pretendēja arī vairāki latvieši. Būs jānoskaidro, kā tas viss beidzās, kaut kā esmu to palaidusi garām.

Labi, pietiks atstāstīt konkrētā žurnāla saturu, kas ir vēl bagātīgāks, nekā iepriekšējās rindkopās aprakstīts. Bet ceru, ka izdevās pārliecināt arī jūs, ka ir vērts šādus žurnālus izņemt no priekšējā sēdekļa kabatiņas un apskatīt tuvāk. Man, jāatzīstas, radās pat vēlme to piesavināties.

Esmu tikusi līdz šai ieraksta vietai, kad lidmašīna sāk piezemēties Helsinkos. Tur jau man zināms, kas jādara. Uzmeklēju kluso grāmatu maiņas zāli un iekārtojos rakstīšanas sesijai. Internets šeit ir super ātrs, bildes un video augšupielādējas pāris minūtes.

Lidmašīnā no Rīgas uz Helsinkiem man blakus apsēžas meitene, kura, pēc visa spriežot (ok, pēc ierakstiem telefonā), ir somiete. Viņai nekādi neizdodas iestumt palielo mugursomu savā pusē zem priekšējā krēsla, tāpēc saku, lai liek mums abām pa vidu. Un – sarunas var sākties. Milja strādā par skolotāju piektklasniekiem Somijas vidienē un šobrīd kopā ar diviem kolēģiem dodas uz Latviju, lai pastāstītu mums par slavenās somu izglītības sistēmas labumiem un arī problēmām. Atvainojos, izaicinājumiem.

Palūdzu, lai iesākumā Milja pastāsta par ieguvumiem. Kā galvenos viņa min pašu mācīšanās veidu – skolēni ne tikai uztver informāciju no skolotāja, bet paši meklē risinājumus, strādā grupās. Skolēniem ir arī lielākas izvēles iespējas – ko mācīties, bet skolotājiem – kā mācīt. Kā galveno izaicinājumu Milja min skolēnu novērtēšanu. Līdz septītajai klasei atgriezeniskā saite tiek sniegta aprakstošā veidā, bet atzīmēm, pie tā visiem esot grūti pierast. Jāpiebilst, ka paralēli tērzēšanai ar mani, Milja ada zeķi! Ar koka adatām, kuras atšķirībā no metāla, drīkst ņemt līdzi lidmašīnā.

Cik nu mācēdama, pastāstu par mūsu izglītības sistēmu, jauno reformu, Iespējamo misiju, Samsung Skola nākotnei projektu, kurā, starp citu, pirms diviem gadiem uzvarēja tieši Preiļu skola. Uz šo pilsētu arī rīt dosies somu viesi, pa ceļam paciemošoties Cēsīs pie Danas Narvaišas.

Sarunas noslēgumā prasu Miljai, vai viņa mēdz tērzēt ar svešiniekiem sabiedriskajā transportā. Viņa smejas, ka parasti nē. Bet mūsu saruna esot bijusi gana noderīga, tāds vietējais ieskats, meitene atzīst. Pie bagāžas saņemšanas iepazīstos arī ar pārējiem ceļabiedriem un novēlu viņiem veiksmīgu sadarbību ar nozares kolēģiem Latvijā.

Nure, esmu mājās, garais ieraksts arī galā. Gan jau ir vēl daudz citu iespēju jēdzīgi pavadīt laiku lidostās, bet manā pazemīgajā ieskatā – nekas nelīdzinās sarunām ar svešiniekiem. Jo viņi, kā zināms, nav nekas cits, kā pagaidām neiepazīti draugi.