Vakar jogas nodarbībai biju izvēlējusies vingrojumus, kas stiprina vēdera apvidu. Ar jogu nesaistītiem cilvēkiem to vieglāk raksturot kā vēdera presītes trenēšanu, ko mēs izveicam, dažādos veidos un leņķos cilājot kājas. Man, kā “roku cilvēkam”, tas šķiet diezgan grūti. Šie vingrojumi strādā ar trešo čakru, kura atbild par mūsu gribu. Par spēju ne tikai izdomāt idejas, bet arī sākt tās realizēt dzīvē, un pats galvenais – novest iesākto līdz galam. Tikmēr stāstīju meitenēm par šīs krijas (vingrojumu kompleksa) labumiem, kamēr – bums – pati sapratu: tas ir tieši tas, kas man šobrīd vajadzīgs. Jau labu laiciņu lūkojos pēc krijas, ko pildīt 40 dienas pēc kārtas. Tad nu lai iet šī. Kompānijā krijai būs pilnā Adi mantras meditācija, lai skaidrāk ieraudzītu savu virzienu.
Tas nozīmē, ka, sākot no šodienas, izpildīšu šo komplektu līdz Ziemassvētkiem. Vieta – mana Meža māja, netālu no Vangažiem. Pamatā centīšos to darīt no rītiem, bet, atkarībā no apstākļiem un noskaņojuma, iespējami arī citi laiki. Kāpēc par to stāstu? Ja kāds no jums vēlas jebkurā dienā pievienoties – dodiet ziņu, sarunāsim kas un kā. Ja gribat saprast, kā šis komplekss izskatās, atnāciet rīt 18:00 uz Austras māju (Čiekurkalna 3. šķērslīnija 30).
Šobrīd rosos Austras mājā katru otrdienu un ceturtdienu 18:00 – 20:00. Kopš manas pirmās nodarbības ir pagājis aptuveni pusgads. Iet visādi. Šķiet, esmu iemācījusies tikt galā gan ar pirms nodarbības stresu, gan pēc nodarbības enerģiju. Lai gan pēdējā ir tā, kas uztur motivāciju, kad dūša sašļūk. Dienās, kad esmu speciāli braukusi uz Rīgu vai gaidījusi pēc franču valodas sešas stundas, bet uz nodarbību atnāk viens cilvēks… Žēl sava laika un žēl zāli, kurā tajā laikā teorētiski varēja notikt kas cits, citādāk nekas. Esmu arī apsvērusi domu – varbūt tomēr jāmet šitā lieta pie malas un jāturpina vienkārši mājās rosīties savā nodabā. Bet, tad atkal – sanākam kopā tāds bariņš, un pēc nodarbības gaiss ir tik trausls un piesātināts vienlaikus. Joki, smiekli un sarunas pēc tam. To atkal negribas pazaudēt. Kādu laiku vēl padarbošos, tad redzēs, kā būs. Ja no tiem, kas ir bijuši, ir kādas idejas un ieteikumi, ko vajadzētu uzlabot, priecāšos tos dzirdēt!
Bet kopumā – šajā periodā, kad gribas ierakties segu kaudzē un darīt neko – novēlu dūšu ik pa laikam izlīst no tās ārā un izvingrināt ķermeni. Vienalga – jogas nodarbībā, aerobikā, sporta zālē, baseinā, stadionā, pie malkas bluķa vai citviet. Vismaz man pastaiga pēc malkas vai jogas paklājiņš ir labākās zāles, ja atnāk Nīgris, Niķis vai Dusmis. Ne vienmēr gan izdodas izlīst no tās segu kaudzes. Tāpēc šobrīd jāņem talkā krija gribai. Pēc tam jau būs klāt motivācija Sniega Lāpstas veidolā.
