Tūristi, lietus un zirgi jeb kā mēs jūras acī lūkojāmies

“Pretiedeguma krēmu ārā, saulesbrilles ārā, pretlietus jakas līdzi,” skaļi komentēju savas darbības ap mugursomu. Ārā ir tāda migla, ka neredz pretējās ielejas kalnus. Man ir aizdomas, ka šodien neko vairāk par dūmakā izplūdušām koku kontūrām (kas gan arī ir skaisti) neredzēsim, bet Eduards domā, ka drīz būs saule. Nobubinu kaut ko par neadekvātu optimismu un dodamies ceļā. Citas iespējas mums nebūs – šodien ir pēdējā diena kalnos.

Esam ceļā uz Morskie Oko – vistūristiskāko vietu šajā tūrisma citadelē. Cerība, ka sliktais laiks būs sabiedējis tūristus, nepiepildās. Lai arī neesam dikti vēlu, objektam tuvākā stāvvieta un ceļmala jau ir pilna, varam novietot auto aptuveni 2 km attālā vietā.

Aizejam līdz ieejai parkā, iestiprināmies ar saldējumu un sākam kāpt augšup. Ceļš ir lēzens, bet, tavu brīnumu, tiešām parādās saule un iet kļūst karsti. Garām regulāri aizklaudz rati ar tūristiem, kuriem slinkums iet pašiem – uz šo objektu var tikt arī ar zirgu palīdzību. Eduards apvaicājas, vai man arī negribas paslinkot, bet nē, ko nu, kurš kārtīgs cilvēks ko šādu izmanto.

Pirmais pieturas punkts ir Eduardam svarīgi ūdenskritumi, viens no šī ceļojuma mērķiem. Tad nu safotografējam to no visiem leņķiem, pēc tam turpinām lēno un drusku garlaicīgo kāpienu augšup. Pie mašīnas teicu, ka šodien arī vajadzētu sastapt kādu latvieti, lai diena būtu izdevusies. Pirmos sastapām netālu no parka ieejas un tagad, vērojot pretim nākošos ļaužus, piefiksējam vēl trīs latviski runājošas kompānijas.

Kad nonākam līdz pašai “jūras acij” – lielākajam ezeram Tatros, to faktiski neredz aiz cilvēku masas. Kad nonākam uz takas, kas vijas ap ezeru, top nedaudz skrajāks. Debesīs atkal sāk pulcēties mākoņi un no kalnu puses nāk virsū Lielais Pelēkais. Sāk krist pirmās lāses, un cilvēki kā skudriņas metas atpakaļceļā. Zem kuplas egles pārlaiduši pirmo slapjumu, turpinām pastaigu.

Kad nonākam līdz takai, kas ved augšā pie brālīgā Czarny Staw pod Rysani ezera, mēreni līņā. Domīgi nostājamies zem pīlādža. Nevar saprast, ko tagad darīt. Iet augšā un pēc tam lejā pa slidenajiem akmeņiem nav prāta darbs. No otras puses – ļoti gribas redzēt otru ezeru kalnos un jūras aci no augšas. Tad Eduards skaļi izsaka prātojumu, kas vismaz man uzreiz palīdz pieņemt lēmumu – “lietus būs visus nobiedējis un augšā nebūs cilvēku”. Ejam!

Lēnītēm, lēnītēm sākam virzīties augšup. Pretim plūst ļaužu masas, bet augšup neviens cits dullais nelien. Ar katru noieto metru skati sāk kļūt varenāki. Kad nonākam augšā, paveras tieši tāds skats, kura dēļ bija vērts mocīties – zili zaļš kalnu ezers un neviena cilvēka. Labi, pēc tam parādās vēl pa kādam degunam, bet, salīdzinot ar masām lejā, tas ir faktiski neviens.

Lietus ir piestājis, piekrastes akmeņos kūņojas pieci mazi pīlēni, lielie kalni spoguļojas pilnīgi gludajā ūdens virsā – miers un daile! Šīs ir arī mūsu atvadas no kalniem – gribas iekonservēt šo skatu un mirkli. Pirms brauciena biju mazliet skeptiska, galu galā esmu izlutināts ceļotājs. Bet šīs trīs dienas kalnos, neraugoties pat uz lielo cilvēku koncentrāciju, ir bijušas patiešām elpu aizraujošas – tiešā un pārnestā nozīmē.

Uz leju ejam vēl vērīgāk – daži akmeņi ir slapji, daži kustīgi. Fū, tiekam atpakaļ uz zemes bez incidentiem. Vēl neliels gājiens un esam atpakaļ kalnu namiņā. Nu jau nāk virsū vakars un cilvēku ir daudz mazāk. Pirms došanās atceļā jūtamies nopelnījuši vienu alu. Kamēr to malkojam, top aizvien tumšāks un tumšāks, līdz mākoņi sprāgt vaļā un sākas stiprs lietus. Pārlaižam lielāko slapjumu un dodamies ceļā. Lai arī liedētājs nav pārāk stiprs, brīdī, kad esam tikuši līdz zirgu stāvvietai, esam samirkuši. Līdz lejai vēl krietns gabals. Saskatāmies un ejam pie zirgiem. Būsim vieni no “tiem tūristiem”. Drusku jau sirdsapziņa īd, bet mierinu sevi, ka lejup un pa lietu zirgiem ir daudz vieglāk nekā saulē un uz augšu.

No pirmās stāvvietas busiņš par pāris zlotiem mūs nogādā mūsu stāvvietā un drīz jau sēžam siltā un sausā mašīnā. Bija arī pēdējais brīdis – tagad sāk gāzt pa īstam. Nezinu, kā būtu, ja mēs joprojām klunkurētu lejā no kalna. Vai vēl trakāk – ietu pa tādu taku kā vakardien. Attiecīgi sūtām paldies Laika Vecim, ka šis mūs kopumā ir saudzējis un ļāvis izbaudīt Tatru kalnus diezgan labos apstākļos.

Atceļā piestājam Zakopanē – paēdam kārtīgas vakariņas un izejam nelielā atvadu pastaigā pa pielijušo pilsētas centru. Rīt mūs gaida Krakova.

  1. gada 17. augusts, 6. diena

One response to “Tūristi, lietus un zirgi jeb kā mēs jūras acī lūkojāmies

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s