Rindā uz paradīzi

Šajā braucienā attīstījies ieradums rakstīt no rītiem. Tad nu arī šorīt, neraugoties uz to, ka saule kāp pa logu iekšā, sēžu un klabinu taustiņus. Paralēli iegraužam brokastis, izdzeram kafijas, tad vēl sataisām maizītes ceļam un esam gatavi dienai.

Šodien brauksim ar vagoniņu uz Kasprowy Wierch, tad staigāsim pa kalnu galotnēm. Esmu jau šajā vietā bijusi pirms trim gadiem un zinu, ka tur augšā ir dikti glīti. Tikai viena problēmiņa – augšā ir jātiek. Uz vagoniņiem ir lielākas rindas nekā padomju laikos pēc desām. Es palieku rindā, Eduards aiziet izpētīt situāciju. Pēc tam maināmies lomām. Mana klusā cerība, ka varbūt varēs piemeldēties kādiem latviešiem rindas pareizajā rindas galā, nepiepildās. Internetā uz šodienu vairs biļetes nevar nopirkt. Sarunājuši ar aiz mums stāvošo meiteni, ka “ja nu kas”, varēsim atgriezties, iestājamies rindā uz “fast track”, kur biļetes ir nedaudz dārgākas, bet rinda krietni īsāka. Pēc pusstundas stāvēšanas apsveram alternatīvas – kāpt saviem spēkiem, iet staigāt pavisam citur, turpināt nīkt. Saviem spēkiem (precīzāk, maniem spēkiem) nesanāks – mums jātiek uz augšu kilometrs pa vertikāli. Atmest ar roku šai domai arī negribas, zinot, kāda daile mūs gaida. Labi, atrodam telefonā izklaidējošas nodarbes un laiks vairs nešķiet garš. Pēc pusotras stundas esam tikuši pie biļetes uz vagoniņu vēl pēc stundas. Aizejam apēst dienišķo žureku, un tad jau arī pacelšanās brīdis ir klāt. Tā kā visi, kas FB prasa padomus – pirmais padoms – nopērciet savlaicīgi biļetes online uz šo braucienu.

Kad vagoniņš atver durvis augšā, mūs apņem vēsums. Lejā ir īsta vasara, bet te, augšā, zēģelē vējš un termometrs rāda +11 grādus. Tomēr, kad sākam kustēt, auksti nav. Iesākumā atrodu pareizos akmeņus un palūdzu Eduardam mani nobildēt pēc iespējas līdzīgāk kā pirms trim gadiem. Cita starpā, arī šī bloga profila bilde ir tieši no šīs vietas un spriežam, ka būtu pienācis laiks to atjaunot.

Nonākam līdz tuvējam augstākajam punktam un… dodamies tālāk. Atceros, cik ļoti toreiz gribējās paieties pa kādu no daudzajām takām, kas vilināja uz visām pusēm. Bet, standarta variantā funikuliera biļetes tiek pārdotas tā, ka atceļa biļete ir jau pēc divām stundām un nekur diži tālu aiziet nevar. Tāpēc šoreiz mēs ar gudru ziņu esam nopirkuši biļetes vienā virzienā, lejup ceram tikt ar K2.

Drīz vien parādās robežstabiņi ar Slovākiju, ainavas top aizvien iespaidīgākas. Esam nonākuši līdz vietai, kur taka sazarojas – viena iespēja ir doties lejup, otra – turpināt kāpienu augšup. Mēs esam vairāk noskaņoti lejup variantam, tomēr uz brīdi piestājam un apspriežam, nez cik grūti būtu tikt augšā. Tajā brīdī garām iet pāris no Latvijas, kas izdzirdējuši mūsu prātuļojumus, apstiprina, ka esot bijis ļoti grūti. Starp citu, arī vakar sastapām ģimeni no Latvijas.

Tad nu uzsākam kāpienu lejup, kas arī ir gana stāvs un attiecīgi atslābt nedrīkst – vai nu skaties uz kājām vai apkārt. Citādi var nonākt zemē ar degunu pa priekšu. Eduardam par šādas iespējas palielināšanu ir parūpējušies kalnu zābaki, kuriem zoles pārgājiena vidū ir izdomājušas atdalīties no zābaku pamatsastāva. Launaga pauzē iespēju robežās atrisinām problēmu – apsienam vienu no kurpju šņorēm ar zābaka zoli, noziedoju cēlam mērķim arī savu matu gumiju. Labi nav, bet uz priekšu tikt var.

Tā nu mēs kā nebūt tiekam lejā no Lielā Kalna un beidzot taka top lēzenāka. Bet, arī šeit atslābt nav lemts, jo takas akmeņainā virsma ir tik nelīdzena, ka jāpieskata katrs solis. Beidzot takas malā parādās avenes un mellenes, es, protams, drusku panašķējos. Kad esam tikuši līdz kaut kādai Zinātnieku mājai vai izpētes stacijai, Eduards norāda, ka šeit ogas tomēr nevajadzētu ēst, kas zina, ar ko tie zinātnieki aizraujas. Drīz vien ejam garām kapiņam pie šīs mājas un es attīstu tēmu, sakot, ka epitāfija droši vien skan “eksperiments neizdevās” vai kā tamlīdzīgi. Neraugoties uz nogurumu, noskaņojums ir labs un mēs turpinām zirgoties līdzīgā garā.

Neliels pārsteigums ir takas pavērsiens augšup, bet drīz vien tā atkal ieņem pareizo leņķi. Brīdi, kad taka ievijas mežā, ir skaidrs, ka šis bija pēdējais brīdis mājupceļam – sāk krēslot un greizie akmeņi un koku saknes tā vien uzglūn no visām pusēm, lai nogāztu pie zemes neuzmanīgāku soļotāju. Astoņos vakarā esam atpakaļ sākuma punktā. Tur pamanu plakātu par lāčiem – izrādās mans vakardienas joks, ka ogas vajag atstāt viņiem, nemaz nav tik tālu no patiesības.

2017. gada 16. augusts, 5. diena