Pjotrs ar Anju kā kārtīgi katoļi aizsteidzas uz baznīcu, bet mēs paliekam brokastot kaķu sabiedrībā. Nu jau arī pārējie ķepaiņi ar mums apraduši un varam šos apskatīt tuvāk. Starp citu, Kičijas vārds radies no veida, kā poļi sauc kaķus – mūsu “kiss, kiss” šeit skan kā “kičī, kičī”. Izstrebjam katrs pa melnai kafijai, apēdam olmaizes un tomātu gurķu salātus – pagaidām pārtiekam no mājas krājumiem, kas paķerti līdzi “lai nesabojājas”.
Ap vienpadsmitiem esam gatavi turpināt ceļu. Pateicamies mājīgajam dzīvoklim un laižam tālāk Krakovas virzienā. Lai arī ceļš nav pārāk tāls, notiekošie remontdarbi būtiski palēnina braukšanas tempu. Varšavas centra vaibstiem pamājam pa gabalu, šoreiz galvaspilsētas apmeklējumu neesam paredzējuši. Kad izbraukti daudzie viadukti, jūtamies nopelnījuši vieglas pusdienas. Degvielas uzpildes stacijā divas bagetēm līdzīgas maizītes un kafija maksā aptuveni pieci eiro – diezgan patīkami.
Pēc pusdienām beidzot pienācis laiks arī man iemēģināt pedāļus. Iesākumā nākas aprast ar bremžu jūtību un stūres paklausību, bet jau pēc pārdesmit minūtēm esam sapratušās un ripojam uz priekšu bez bēdu. Cipari spidometrā sastājas kā spēļu automātā, vēstīdami, ka nobraukti pirmie 1000 šī brauciena kilometri.
Tuvojoties Krakovai, ainava pamazāk sāk kļūt aizvien kalnaināka. Kādu brīdi lauzām galvu – palikt šonakt Krakovā, vai tomēr laist līdz Zakopanei. Tā kā Eduards nav bijis Krakovā, bet man šī pilsēta ir gana īpaša, – kā nekā pirmās ārzemes dzīvē, – tad nolemjam tomēr vienu vakaru veltīt tai.
Atdodu stūres ratu Eduardam un ķeros pie naktsmītņu medībām. Viena relatīvi smalka viesnīca pilsētas nomalē piedāvā lielisku pēdējā brīža cenu, tad nu šonakt “uzšikosim” – galu galā – palikšana hostelī pilsētas centrā būtu aptuveni tikpat. Kad esmu beigusi rezervēšanas sāgu, līdz viesnīcai palikuši vien 9 kilometri. Atrodam to bez grūtībām – lai slavēta mūsdienu navigācija! Jā, rezervācija ir ienākusies un tiekam pie ieejas kartes. Numuriņš ir nevis istabiņa, bet vesels dzīvoklis. Aši sastumjam minibāra saturu ciešāk un papildinām to ar saviem pārtikas krājumiem.
Kad esam mazliet atvilkuši elpu, ārā sāk krēslot. Uz pilsētas centru var tikt ar diviem autobusiem – viena pietura ir tepat netālu, bet turienes autobuss tikko aizgājis. Labi, dodamies uz otru pusi. Pēc minūtēm divdesmit saprotam, ka esam aizgājuši par tālu un tagad vienkārši soļojam tumsā pa kaut kādu Krakovas mikrorajonu. Galu galā atrodam vēl trešo pieturu ar trešo autobusu, kas par 3,60 zlotiem mūs aizvizina tuvāk centram. Traki jocīgi tie zloti, tik ļoti pierasts, ka uz tuvējo apkaimi var doties, nelauzot galvu par valūtas maiņu.
Ir svētdienas vakars, bet cilvēku ielās netrūkst. Centrālajā laukumā vispār notiek kārtīgs ļembasts – cilvēki ēd, dzer, dejo, iepērkas tirdziņā. Milzīga rosība. Apmetuši loku pa laukumu, dodamies uz tā malā esošu džeza pagrabiņu, tur šovakar četri puiši moka ģitāras, bungas un trompeti. Kad džezs ir gana, atgriežamies ielās. Tagad vēders sāk atgādināt, ka pēdējā ēdienreize bija tik sen, ka gandrīz nav taisnība.
Aizejam līdz pa ceļam redzētam omulīgam krodziņam, bet tas tikko ir aizvēris virtuvi un oficiants nav pierunājams uz neko. Labi, klīstam uz labu laimi, līdz pamanām vietu, kur vietējie pulcējas ap tādiem kā kioskiem. Tur var dabūt dažādus kebabus, zapekankas, vrapus un citu neveselīgu, bet garšīgu ēdienu. Tad nu arī mēs pasūtām divus kārtīgus kebabus, kurus turpat arī notiesājam. Lēti un samērā garšīgi. Pēc vakariņām vēl drusku paklīstam pa naksnīgo Krakovu, bet nogurums ir spēcīgāks par vēlēšanos turpināt vakarēšanu. Autobusi uz mūsu galu vairs neiet, tāpēc ķeram vien taksi. Šoferis angliski nerunā ne vārda, bet galamērķi izdodas diezgan viegli paskaidrot. Mazliet grūtāk ir ar otru uzdevumu – gribam pa ceļam nopirkt pienu rītdienas brokastīm. Eduards apkopo galvā savas poļu valodas zināšanas un teikumā, kas man, kā šīs valodas nepratējam, izklausās ļoti profesionāli, apvaicājas par šādu iespēju. Šoferis uzreiz atplaukst un priecīgs aizved mūs līdz “nočņikam”, tad arī līdz pašām viesnīcas durvīm.
- gada 13. augusts, 2. diena
