Abas pamostamies pēc deviņiem bez modinātāja. Petra atļauj man vēl stundiņu pavārtīties pa gultu un parakstīt, pati aiziet samedīt mums brokastis. Drīz vien dzirdu soļus augšup pa kāpnēm un atslēgas nočirkstēšanu durvīs. “Džordž?”, es saucu no savas istabas un man atbild Petras smiekli. Tagad mums ir ne tikai princešu apartamenti, bet arī karaliskas brokastis ar visādiem spāņu labumiem.
Lēnītēm paēdušas ejam Santjago ielās. Pirms atslābstam pavisam, vēl jāizdara kāds darbiņš – jāizņem sertifikāts jeb kompostela. Klīstu pa vecpilsētu un nevaru atrast biroju, kur tās izsniedz. It kā tepat bija jābūt, bet nav. Kad apvaicājamies pēc norādēm tūrisma birojā, top skaidrs arī kāpēc – birojs nesen pārcelts uz citu pilsētas galu. Tur priekšā diezgan prāva rinda – redzam dažas pazīstamas sejas, bet lielāko vairumu ļaužu redzam pirmo reizi. Šeit satiekas visu ceļu gājēji.
Durvīs saskrienos ar pārsteigumu – latviešu valodu. Esmu ar šīm divām burvīgajām dāmām soļojusi faktiski paralēli. Smejamies, ka droši vien pat vienā auberģē būsim gulējušas. Mirkli patērzējušas, novēlam cita citai labu ceļavēju.
Tikušas pie oficiālā papīra, vēlreiz nobildējamies ar to pie katedrāles, tad vienkārši klīstam pa Santjago ieliņām. Satiekam mūsu japāņus, krievu mammu un meitu, vēl dažus pazīstamos.
Brīdī, kad esam piesēdušas uz pēcpusdienas alu vienā no omulīgajiem vecpilsētas krodziņiem, Petra pēkšņi pielec kājās un noķer sportiska paskata vīrieti. Ā, tas ir slavenais draugs no Petras dzimtās pilsētas. Viņš uzsāka Ceļu stipri vēlāk nekā mēs, bet soļo neticamā ātrumā. Piemēram, šodien kungs pieveicis 42 kilometrus un vakars vēl tālu.
Uz mirkli atstāju vāciešus savā vaļā, esmu sarunājusi aiziet uz vienu alu ar spāņu draugiem no šīs pilsētas. Vispār jau biju ar viņiem sarunājusi arī palikšanu, bet gājiena vidū mainīju domas. Ja esam ar Petru pievarējušās visas Ceļa grūtības, tad gribu arī ar viņu būt kopā pilsētas priekos. Puiši mani sažmiedz un sarāj – esot izkrāmējuši istabu, sadabūjuši matraci – un es šitā. Atvainojos kā mācēdama un izstāstu par Petru. Jā, mēs būtu varējušas palikt abas. Labi, nākamreiz.
Esmu tikko atgriezusies pie Petras, kad mūsu galdiņam garām iet neviens cits kā Anja un Karīna no “lielceļa komandas”. Atskan priecīgi saucieni un notiek apkampšanās. Meitenēm līdzi ir vēl viena vāciete, esmu tagad viena nu jau ar sešiem šīs tautības pārstāvjiem. Iesaistos sarunās, cik nu spēju, ik pa laikam pielietojot Petras jauniemācītos vārdus. Lamuvārdus visi atpazīst, augus ne visai. Par tādu struteni vispār neviens nav dzirdējis, lai gan “Mutterkraut” arī faktiski izklausās pēc laba lamuvārda.
Tad nu Liels un Anonīms paldies vienam no maniem jaukajiem lasītājiem, kas vēlēja šovakaru pavadīt “Ballējam, neguļam!” zīmē. Darīts!
- gada 15. maijs
Izdevumi:
Proviants: 15 eur (alus)
Naktsmītnes: 10 eur
Kopā: 25 eur
Viss 3. Camino kopā: 233,36 eur
Diāna Domino
Paldies par stāstu. Izlasiju vienā elpas vilcienā. Iedvesmojošs un garšīgs piedzīvojums. Atskārtu, ka lasu un priecājos par jums abām, satiktām ceļabiedrenēm. Lasīju un brīnijos, cik burvīgs ieguvums ir cilvēks blakus ar līdzīgu humora skatījumu uz notiekošo. Tas atvieglo, uzmundrina un ceļ ceļu veicot. Super! Fantastiski labs, kaut arī krāsains un reizēm varen slapjš stāsts. Es arī gribu saņemties, gribu šo posmu noiet. Vispirms dēļ okeāna, tad Finisteri. Jocīgi man pat nav tik svarīgs galamērķis, cik tas ūdens un ainavas.