Domu un jaušību cilvēki

Man aiz muguras nedēļas nogale ar īpašiem cilvēkiem, kuri piešķīruši pa kādai domai vai sagādājuši jaušību prieku.

Viss sākās ar gandrīz kaimiņienes Ligijas apciemojumu. Neesam draudzenes, bet dvēseļu radinieces, tā es sliecos domāt. Arī Ligija ir Ceļa cilvēks un mūsu tikšanās laikā visvairāk runājām tieši par to, kā tādi kara veterāni. Jāsmaida, kad atceros Ligijas teikto, ka vienu dienu Ceļā nogājuši baiso gaisa gabalu, jo pusaugu dēls bijis apņēmības pilns pārspēt manu dienas rekordu – 44 kilometrus. Tas arī esot izdevies ;). Pēc jaukās viesošanās Ligija man piešķīra izlasīt vienu grāmatu. Esmu tikusi tikai līdz ievadam, bet jau esmu ļoti pateicīga par tā raisītajām pārdomām. Viena no tām – nekad nebiju aizdomājusies par Jēzu Kristu kā sava laika dumpinieku un cīnītāju pret sistēmu un dogmām. Iedomājos, ka viņam pašam droši vien šķērmi mestos par daļu no sava tēla mūsdienās. Cik saprotu, grāmata nav par reliģiju tiešā veidā, bet man pirmā aizķērās šādas ievirzes doma.

Nākamie tēli manā dzīvē parādījās pirms aptuveni nedēļas, kad (ne)tīšām saskrējāmies Baltkom radio ēterī ar Ivaru Brenci. Lai arī ceļošanas tēmai mana uzmanība ir pievērsta pastiprināti, biju palaidusi garām stāstu par trim latviešu jauniešiem – Ivaru Brenci, Lauru Garo un Daini Pudeli, kas ar (plus mīnuss) velosipēdiem aizminās līdz Pita salai – tālākajai apdzīvotajai sauszemes vietai no Latvijas. Par godu šim aspektam tagad tur slejas plāksne ar uzrakstu, kurš vēsta, ka līdz Latvijai ir ikurāti 18 000 km. Pēc radio iedzērām ar puišiem tēju slavenajā Zvaigznes kafejnīcā, bet šajā piektdienā aizšāvos līdz stāstu vakaram tepat Siguldā, lai paklausītos oficiālo piedzīvojuma versiju. Pēc tam “nolaupīju” jauniešus uz vakara turpinājumu, lai dzirdētu arī sadaļu “ko ceļotāji jums nestāsta”. Galvenais prieks un doma – Latvijā ir tik daudz pozitīvi traku cilvēku! Kā es varēju par viņiem neko nezināt? Izrādās – mierīgi! Tas dod cerību, ka nezinu par vēl citiem mūsējiem, kas nostrādā visādus cundurus tepat vai kādu gabaliņu tālāk. Redzēs, How Many Roads vēl viņiem pašiem priekšā.

Sestdiena, savukārt, deva iespēju apciemot Evu un Voldemāru, kas reizi mēnesī sarīko brokastis draugiem. Līdzšinējās biju kāru aci vērojusi pa gabalu, tagad varēju novērtēt kulināro skaistumu klātienē. Satikties ar pazīstamiem ļaudīm un iepazīties ar vēl neredzētiem, kas radīja sajūtu, ka šī nebūs vienīgā tikšanās. Un, beidzot nolēmu noskaidrot vienu lietu, kas urdīja manu prātu. Kad Indijas pilsētā Kočinā viesojos mākslas biennālē, vizīti sāku ar divu latviešu mākslinieku domas lidojumu, pēc tam apskatīju visus pārējos. Viens no maniem mīļākajiem darbiem (ja ne pats mīļākais) bija okeāns, kas video projekcijā šalca pa visu zāles sienu. Ar ceļabiedru sēdējām dīvāniņā krietnu brīdi – ūdens varenība un mainība maģiski turēja savā varā. Pēc tam ievēroju, ka Eva sociālajos tīklos piemin Voldemāra darbu par okeānu. Nobrīnījos pie sevis – kā cilvēkiem dažādās pasaules malās var ienākt prātā tik līdzīgas idejas. Kad vērsos ar šo jautājumu pie Voldemāra, saņēmu apliecinājumu, ka manis redzētais jau arī esot bijis viņa okeāns.

Arī dienas noslēgums bija pagalam neparasts – nonācu tādā kā bijušā muižā jeb kultūras namā netālu no Tūjas, kur tagad saimnieko radoši jaunieši. Sasēduši ap zāles vidū iecentrēto mandalu, ieskandinājām sākumu jaunajai mājvietai. Ģitāru stīgošanu nomainīja pūšamo instrumentu svilpošana, tad atkal ritmus pārņēma bungas vai no veciem gāzes baloniem gatavotie zvango. Zināmākiem instrumentiem pievienojās visādi svešzemju skaņu radītāji. Pagāja laiks, kamēr dažādie skaņu avoti sadziedājās, bet drīz vien sanākušie uzbūra īpašu sajūtu saskaņu. Stipru un trauslu vienlaikus.

Lielāko daļu no pasākumā esošajiem cilvēkiem nepazinu, tai skaitā Kristīni. Tomēr kopš pirmā brīža, kad meiteni ieraudzīju, man viņa šķita redzēta. Sapratu, ka Kristīne man atgādina Indijas okeāna krastā sastapto amerikāņu nomadi Klēru. To pašu, kuru apzaga un ar kuru neticami satikāmies vēl vienu vakaru. Klēra stāstīja, ka pazīst dažus foršus latviešus caur Rainbow sanākšanām. Arī šīs vietas jaunieši ik pa laikam piesauc Rainbow. Nezinu kāpēc, bet no rīta izlēmu pateikt Kristīnei, ka viņa atgādina Indijā satiktu amerikānieti. Atradu blogā Klēras bildi un pasniedzu telefonu Kristīnei. Viņa sāka smieties. Nē, līdzīgi abas neizskatoties. Bet Klēru viņa pazīstot gan, tikušās varavīksnē.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s