Punkts un paldies

Šodien aprit nedēļa, kopš esmu atgriezusies mājās. Pirmā nedēļa vienmēr ir spilgtākā, viss notiek it kā pirmoreiz. Maņas strādā ar īpašu asumu – izgaršojot ēdienu, sajūtot mājas un meža smaržu, skatot tik pazīstamās, bet ilgi neredzētās ainavas. Lielākā daļa no tuvākajiem arī jau sazatikti vai vismaz sazvanīti, dzīve lēnām iestūrē Latvijas ierastajā ritmā.

Satiktie ļaudis lielākoties uzdod līdzīgus jautājumus, tāpēc atļaušos uz tiem atbildēt arī šeit. Bet, pirms tam – pavisam neliels atskats uz pēdējo ceļojumu. Tas ilga 137 dienas. Pirmās divas nedēļas sabiju Taizemē, tad 25 dienas ceļoju pa Kambodžu, pēc tam sekoja mēnesis Laosā, 28 dienas Mjanmā un noslēgumā – 40 dienas Indijā. Katrā valstī bija lieliski brīži un ne tik lieliski, tomēr no šīm visām valstīm vismazāk es gribētu atgriezties Kambodžā. Ļoti patika Laosā un Mjanmā, pat nezinu kurā vairāk. Arī Indija, no kuras iesākumā baidījos, izrādījās pavisam interesanta vieta. Jā, ļoti kontrastaina un dažādām emocijām bagāta, bet viennozīmīgi apskates vērta. Līdztekus Islandei, šī ir otra valsts, kurā noteikti gribu atgriezties. Galvenokārt, lai apskatītu ziemeļus, kuriem šajā ceļojumā man vienkārši pietrūka laika.

Ceļojuma 137 dienās tika iztērēts 2891 eiro, plus biļetes uz Āziju un atpakaļ. Visa brauciena laikā tika pārtērēts 151 eiro – attiecīgi izdevumi bija 21,10 eiro dienā plānoto 20 eiro vietā. Jāteic, ka ja es nebūtu rēķinājusi pārlidojums starp valstīm un nebūtu saskārusies ar telefona pazaudēšanas problēmu, tad budžetā būtu iznācis iekļauties pilnā mierā. Kopumā gan jāatzīst, ka Āzija vairs nav tik lēta, kāda tā bija vēl pirms gadiem septiņiem, kad šajā reģionā parādījos pirmo reizi.

Un vēlreiz – viens liels kolektīvs PALDIES visiem maniem šī brauciena draudziņiem. Kopskaitā jūs man uzsaucāt 44 dienas, t.i. aptuveni trešo daļu no ceļojuma. 13 dienu pasūtītājus es pazīstu personīgi – aptuveni puse nāk no bijušo darba kolēģu rindām. 17 no jums es atpazīstu kā cilvēkus, ar kuriem iedraudzējos Pingvīna laikā, bet par 14 neko nezinu teikt, vien to, ka esat šī bloga lasītāji. Tāpat paldies visiem, kas sūtīja vēstules, idejas un kontaktus – arī šis brauciens bija latviešiem bagāts! Un, protams, paldies ikvienam, kas sēdēja mugursomā un juta līdzi! Jauks un jautrs kompliments nesen izskanēja Feisbukā no bijušās kolēģītes Vitas. Kā katru rītu, lasījusi autobusā jaunāko bloga ierakstu, līdz pabrauksi garām savai pieturai. Pirmo reizi sešpadsmit gados.

Kas tālāk? Pašlaik es tik tiešām izbaudu māju sajūtu – tiešā un pārnestā nozīmē. Plānoju būt Latvijā nenoteiktu laiku. Vai ceļošanai ir pielikts punkts? Nezinu. Varbūt. Bet varbūt daudzpunkts. Katrā ziņā šobrīd man nekādu plānu nav, bet varbūt ar laiku tas mainīsies.

Ko es darīšu Latvijā? Galvenokārt, gribu realizēt dažas ieceres, kas dzīvo galvā un plauktā jau vairākus gadus un kurām nekad nav pieticis laika. Gribu dzīvot lēnītēm. Pabūt ar savējiem. Elpot. Jogot un ogot. Rīkot nelielus pasākumus. Lasīt lekcijas. Būvēt koka konstrukcijas. Mierīgi iesēt ķirbjus un tikpat mierīgi tos novākt. Pastaigāt pa Latviju. Iepazīties. Aprunāties ar cilvēkiem. Uzņemt ciemiņus. Rakstīt.

Vai izdosies sākt virzīt uz priekšu ko lielāku un ilgtermiņā vērstu, redzēsim. Centīšos drīzumā saņemties un aprakstīt, kā mainījies mans pasūtījums Kosmosam, kuru šai blogā noformulēju pirms pāris gadiem. Sapņu pilis tomēr ir lētāk pārprojektēt ;).