“Man vieglāk tevi aizvest, nekā izsaukt taksi un izskaidrot viņam, kā atrast šo vietu”, vakar vakarā teica Neradžs, kad prasīju, kā man labāk tikt uz lidostu. Norunātajā laikā dauzos pie namatēva istabas durvīm un saku, ka “tā stunda ir situsi”. Pēc trešās klauvēšanās reizes viņš beidzot samiegojies parādās durvīs – es esmu jau bijusi dušā, padzērusi tēju un gatava doties. Piesēžam vēl “na darošku” uz jaukā balkona, tad lecam džipā un laižam uz lidostu.
Pie lidostas kārtīgi sažmiedzu Neradžu – es nebūtu varējusi vēlēties labāku pēdējo pieturu savam ceļojumam, kas lielā mērā tāda bija pateicoties manam namatēvam. Bez viņa parādītajām vietām es būtu aizbraukusi no Deli ar pavisam citām domām un sajūtām.
Kā parasti pirms lidojuma, esmu vieglā stresā. Vai man izdosies uzreiz dabūt iekāpšanas karti līdz Rīgai? Vai mana bagāža nebūs par smagu? Vai man atļaus ņemt līdzi salonā lielo somu un mazo mugureni? Viss notiek labi, tieku cauri drošības kontrolei un imigrācijai, un varu doties uz lidmašīnu. Pats galvenais stress gan vēl priekšā – lai Helsinkos pārsēstos no vienas lidmašīnas uz nākamo, man ir 40 minūtes laika. Ja viss notiks kā nākas, problēmām nevajadzētu būt, bet, ja pirmais lidojums kaut drusku aizkavēsies, varu nepaspēt uz nākamo reisu.
Kad paceļamies gaisā, pilots izstāsta visu par laika apstākļiem un mierina mani, ka esam izlidojuši laikus un mums vajadzētu paspēt uz visiem savienotajiem reisiem. Lidojums parit ātri – divas ēdienreizes un divas filmas – un sākam nosēšanos. Atkal pa skaļruņiem atskan informācija par savienotajiem reisiem, sakot, ka visīsākais savienojuma laiks ir uz Rīgu. Paldies par atgādinājumu. Stjuarte apgalvo, ka lidmašīna mani noteikti sagaidīs, bet tomēr pa lidostas gaiteņiem vajadzētu pārvietoties ātri.
Ņemu somas un kājas pār pleciem un jožu uz priekšu. Indijas drošības kontrolei viss manā bagāžā patika, bet somiem gribas, lai betadīna aerosols būtu atsevišķā maisiņā. Esmu gatava viņiem to arī atdot, bet nevaru atrast. Fū, beidzot tas izdodas, somas vēlreiz izbrauc cauri visu redzošajai acij un mani palaiž tālāk. Brīdī, kad pieskrienu pie vārtiem, personāls paziņo, ka sākas iekāpšana. Urrā! Helsinki man patīk, bet šodien ļoti gribas mājās.
Te jau pulcējas arī citi latvieši, kuru runātais man skan kā mūzika un gribas mesties viņus apskaut. Nez vai tautieši saprastu šādus jūtu uzplūdus, tāpēc vienkārši stāvu un muļķīgi smaidu. Pieķeru sevi pie domas, ka sandalēs un sporta jakā izskatos nedaudz atšķirīgi ziemīgi tērpto ļaužu vidū. Jau pēc stundas ar astīti lidmašīnas riteņi pieskaras skrejceļam un kļūst redzams lidostas “Rīga” uzraksts. Sentimentu nedaudz atvēsina vēsais gaiss, kas pārņem, iznākot uz trapa.
Jau pēc dažām minūtēm esmu otrpus lidostai. Mani sagaida Edīte ar siltu mašīnu un vakariņām (paldies & paldies). Ja jūs zinātu, kā pēc pieciem mēnešiem garšo frikadeļu zupa ar KRĒJUMU, biezpiens ar KRĒJUMU un žāvēta vistiņa! Un kā priecē viss pārējais – sava gulta ar tīriem un smaržīgiem palagiem, duša bez matiem notekā, pilna saldētava ar ķiršiem un vēl un vēl. Man patīk braukt prom, bet vēl vairāk man patīk atgriezties. Mājās.
- gada 26. marts, 137. diena
Izdevumi:
Kopā – 0 eur
Bilance: – 151 eur
Marta
Ahh, paldies par vietu mugursomā arī šai ceļojumā! Kāri gaidīšu nākotnes piedzīvojumus vai/un ideju aprakstus!
Ilga
Šo ierakstu es ,izrādās, nez kāpēc gaidīju visvairāk. 🙂