No rīta Sandžibs izsauc Uber taksometru, iesēdina mani tajā un dodas strādāt. Iesākumā šoferis ir optimisma pilns un saka, ka būsim dzelzceļa stacijā pēc pusstundas, bet tad mēs iekuļamies vienā no daudzajiem Mumbajas korķiem un mani sāk mākt bažas, vai maz paspēšu uz vilcienu. Tomēr viss beidzas labi, un minūtes 20 pirms vilciena atiešanas esmu klāt. Tagad tikai jāatrod īstais vilciens. Tas, izrādās, nav grūtākais uzdevums. Peronu atrast ir tīrais nieks, jautrāk iet ar pareizā vagona sameklēšanu. Vilciens ir neticami garš, to veido vismaz 30 vagoni. Pēc vairākām konduktoru konsultācijām ieraugu savu vārdu pasažieru sarakstā, kas pielīmēts pie vagona durvīm.
Kāpju iekšā un sāku meklēt septīto vietu. Ciparu atrodu, bet tajā lažiņā jau sēž veca sieviete. Saku, ka viņa, iespējams, ir kaut ko sajaukusi un rādu savu biļeti. Veča angliski nerunā, bet iepretim sēdošā sieviete skaidro, ka vecā sieviete nevar uzkāpt uz otro stāvu, vai es nebūtu ar mieru mainīties. Man arī riebjas otrie stāvi un, pamanījusi, ka tur augšā ir melna tumsa, bet pie lejas lažiņas ir logs, saku, ka man žēl, bet šoreiz tomēr neesmu gatava mainīties. Ok, viss esot kārtībā. Tad vecā čūska vienkārši pārceļas pie pārējiem iepretim sēdošajiem. Izrādās, viņi ir viena ģimene. Ģimenes rīcībā jau ir divas apakšējās gultas, kurās izguldīt večiņu, paši var rāpties, kur grib. Vecuma ziņā pārējie ir aptuveni manos gados vai jaunāki. Baigie žuļiki.
Ieriktējos rakstīšanai un esmu gatava ceļam. Drīz vien sastāvs noraustās, un mēs sākam kustību austrumu virzienā. Arī vilciens kratās un zvīļojas, tomēr kopumā šeit ir vieglāk rakstīt nekā autobusā. Ainava aiz loga gan ir diezgan garlaicīga, autobusos ceļš ir interesantāks. Vienmuļie skati un vienmērīgā kratīšanās drīz vien ir mani iemidzinājusi un, nolikusi datoru sāņus, ļaujos pāris stundu miegam. Īpaši ciešs tas nav, jo ik pēc dažām minūtēm kāds iet garām uz labierīcībām vai piedāvā našķus un dzērienus. Pamodusies nopērku pāris “belašus”, bet tie ir ļoti asi un izcili negaršīgi. Ar mokām apēdu ārējo mīklas apvalku, pārējo nevaru ieēst. Īsi pirms manas pieturas vilciena personāls veic tīrīšanas darbus – lūk, šādu kaudzi spēj samēslot indieši vienā vagonā aptuveni sešu stundu laikā.
Vakara pusē izkāpju nelielā pilsētiņā Bhusawal. Rīt došos uz slavenajām Adžantas alām, šajā pilsētā man jāatrod palikšana vienai naktij. Pieradusi pie Mumbajas multikulturālās vides un Sandžiba vairoga, šeit jūtos pavisam jocīgi. Izskatās, ka tūristu viņi nav redzējuši gadiem, iespējams, nekad. Cilvēki nevis vienkārši skatās virsū un pasmaida, bet skatās vaļā mutēm ar izbrīnīti izbiedētu skatienu.
Pirmajā “lodžā” viss ir pilns. Nākamajā vietā, ko kāds asprātis nosaucis par “Subraba pili”, var nokaulēt istabu par ierastajām 500 rūpijām. Saku administratoram, ka vēl mazliet pastaigāšos un ja kas, atgriezīšos pēc brīža. Iesākumā ieklīstu mazā ieliņā, kur jebkura mana reakcija – smaids, sveiciens, mājiens – tiek pavadīts ar ovācijām un bļaušanu. Kad interesentu bars kļūst pārāk liels, atceros, ka labākā aizstāvība ir uzbrukums, un pati vēršos pie viņiem ar jautājumu, kur atrast palikšanu. Šie mani sūta atpakaļ uz centrālo ielu. Tur pie vienas no viesnīcām, par mani šefību uzņemas kāda sieviete parandžā, kura nerunā ne vārda angliski, bet pēc žestiem saprot, ko es meklēju. Rezumējot vakara pastaigu īsumā – mani izmet no septiņām viesnīcām. Oficiālais iemesls ir tāds, ka visas istabiņas ir aizņemtas, bet reāli šeit nav pieņemts, ka sieviete var ceļot viena, bez vīrieša aizbildniecības. Dusmīga dodos atpakaļ uz Putekļu, atvainojiet, Sudraba pili.
(Kā parasti), palūdzu nomainīt gultasveļu, kas, (kā parasti), ir piecūkota. Darbinieks bez iebildēm atnes citu, arī pleķainu, bet vismaz teorētiski mazgātu veļu. Man nekur negribas iet, bet ēst gan gribas. Laimīgā kārtā šai viesnīcai ir savs ēstūzis blakus mājā, varu iztikt bez garām pastaigām. Apēdu sviesta cāli ar čapati, diezgan pieklājīgas vakariņas. Tad vēl aizstaigāju līdz aptiekai pēc jauna pretodu krēma, ko nākas pielietot, kolīdz izslēdzu gaismu. Indijas odi ir tikpat uzmācīgi kā indieši.
2017. gada 20. marts, 131. diena
Izdevumi:
Naktsmītnes – 7 eur
Transports – 12 eur
Provinats – 3 eur
Kopā – 22 eur
Bilance: – 191 eur
