“Nu, gribi braukt uz pilsētu ar rikšu vai ar vilcienu?”, Sandžibs vaicā. Es, protams, izvēlos vilcienu. Kamēr uz perona gaidām to pienākam, apvaicājos Sandžibam, vai vilcienā ēst būtu korekti. Neesam bijuši brokastīs un man vēders kurkst, skatoties uz visādiem stacijas “belašiem”. Ēst drīkstot, bet viņš neieteiktu. Pēc brīža arī saprotu, kāpēc. Kad pienāk vilciens, pirmo reizi tieku faktiski iestumta vagonā, kājas pat nav jākustina. Tieku ienesta kaut kur tambura vidū, piespiežu pie krūtīm mugursomu, no pārējām pusēm indieši aplīp kā košļenes. Sandžibs iekāpj viens no pēdējiem un mierīgi elpo no durvīm (kas, protams, ir vaļā) nākošo svaigo gaisu, kamēr es biezoknī smoku un svīstu. Ik pa laikam viņš ar vāji maskētu smīnu paveras manā virzienā. Varu lasīt viņa domas – “gribēji, meitenīt, izbaudīt vietējo Mumbajas vilcienu, lūdzu”. Pēc pāris pieturām daļa ļaužu izkāpj un var sākt elpot, bet vēl pēc dažām pieturām tieku pat apsēsties. Atkārtot šito joku neprasās, bet vienai reizei bija interesanti.
Pilsētas centrā sākam ar ēstuves atrašanu. Tā kā jau tuvojas pusdienlaiks, pasūtām kārtīgu ēdienu un arī kausu alus. Sandžibs, kā parasti, pārliecinās, ka ēdiens nebūs ass un tas patiešām arī nav ass. Pēc pusdienām dodamies uz arkas pusi, no kurienes kursē kuģi uz tuvējo salu. Iela ir slēgta satiksmei un pa to lēnā garā pārvietojas tikai divkājainie. Saule spīd, vējš purina zaļās koku lapas, apkārt plivinās baloži un smaržo našķu tirgotas ielās. Lai arī ceļojot nedēļas dienām nav īpašas nozīmes, pieķeru sajūtu, ka šodien ir svētdiena. Realitātē un noskaņā. Nezinu, vai pie vainas svētdienas noskaņojums vai iztukšotais alus, bet mēs visu laiku par kaut ko zviedzam. Pirmās dienas, kad tiek iepazīta otra cilvēka humora izpratne, ir garām un šodien jau laižam kārtīgi, ar visiem melnajiem jokiem.
Kuģīšu piestātnē sagaida pārsteigums – sala, uz kuras atrodas Ziloņu templis, ir slēgta rekonstrukcijai. Neko darīt. Ja reiz esam tik tālu atnākuši, kāpjam uz viena no kuģīšiem, kas izvizina pasažierus pa līci. Es bez ceremonijām ieņemu labāko vietu – apsēžos uz grīdas priekšā kapteiņa kajītei. Sandžibs, drusku papukstēdams, arī nozveļas turpat. Brauciena vidū palūdzu viņu noknipsēt paldies bildi Anitai Jenzenai, kur vēlēja kādu dienu kārtīgi izsmieties. Darīts! Paldies, Anita!
Šovakar jāizpilda vēl kāda štelle – esmu cieši nolēmusi nebraukt prom no Mumbajas, kamēr nebūšu redzējusi kādu Bolivudas gabalu. Un, tā kā prom dodos jau rīt, īpašas izvēles nav. Pilsētas vecajos kinoteātros seansi ir tikai vēlu vakarā, bet kādā modernākā iestādījumā filma sākas pēc pusstundas. Tieši pietiek laiks pēcpusdienas kafijai, tad sākas kino.
Filma ir komiski romantiska. Galvenā doma – divas māsas precas vienā dienā, bet jaunākā neierodas uz kāzām, jo precību vietā vēlas veidot stjuartes karjeru. Viņa aizbēg uz Singapūru, lai tur mācītos. Dusmīgais, bet joprojām traki iemīlējušais līgavainis viņu tur atrod, iesākumā psiho, bet pēc tam izprot, ko šī dara un kādu laiku viņi priecīgi izklaidējas Singapūrā. To, ka aizbēgušo līgavu atradis, galvenais varonis Badrī nevar atzīt savam tēvam, jo viņš uzskata, ka par šādu necieņu sieviete jāpakar pilsētas centrā. Tāpēc atrod dēlam citu, piedienīgāku versiju. Kāzu ceremonijas laikā, Badrī, iztukšojis pusi viskija, visu priekšā pasaka, ka šī un daudzas citas ir stulbas un iesīkstējušas tradīcijas, ka viņš mīl savu iepriekšējo līgavu un vēl kaut ko. Kā jau romantiskās filmās pienākas, līgava pēkšņi ierodas kāzās un šie abi dodas prom, lai dzīvotu ilgi un laimīgi.
Pilnīgi precīzi atreferēt notikušo nevaru, jo filma bija hindi valodā bez angļu subtitriem. Bet, kā var noprast, sižetam nebija ļoti grūti sekot līdzi. Kopumā – filma kā filma – tomēr Bolivudas piesitienu var just – ik pa laikam galvenie varoņi kopā ar vēl pārdesmit cilvēkiem metas krāšņā dejā, tad puisis dzied, braucot uz motocikla, tad ūdenskrituma fonā. Līdzīgi kā ar vilcienu – vēlreiz neskatītos, bet vienu reizi bija interesanti.
Atpakaļceļā vilciens jau ir tukšs, var iztikt bez Mumbajas īpašajām sajūtām. Netālu no mājām nolokam vakariņās pāris vistas kājas un atgriežamies dzīvesvietā. Uz atvadām piesēžam uz vienu balkona alu. Lai cik daudz cilvēku nebūtu bijuši Mumbajā, katra pieredze būs citādāka. Ik pa laikam iedomājos, kāda būtu bijusi mana vizīte šeit, ja es būtu apstiprinājusi kādu no citiem, kopskaitā 30 ielūgumiem. Ne labāka, ne sliktāka, vienkārši citādāka. Tomēr esmu priecīga, ka tā ir bijusi tieši šāda. To arī pasaku Sandžibam, ielūdzu vizītē uz Latviju un dodos čučēt uz nu jau pierasto grīdas matracīti. Rīt pirmo reizi braukšu ar tālo vilcienu, cerams, tas nebūs pārāk autentisks piedzīvojums.
- gada 19. marts, 130. diena
Izdevumi:
Transports – 5 eur
Provinats – 12 eur
Kopā – 17 eur
Bilance: – 189 eur
