Norunātajā laikā Kesavans gaida pie tempļa. Nebiju īsti droša, ka šāda, vēlā vakarā uz ašu roku sarunāta tikšanās būs spēkā, bet tur viņš stāv kā dzīvs. Uzzinājis, ka neesmu ēdusi brokastis, Kesavans aizved mani uz vienu no daudzajiem šejienes restorāniem, lai varu tikt pie gī dosas. Pēc tam vietējā kafijas veikaliņā iemalkojam kafiju – un diena var sākties.
Kāpjam autobusā un dodamies uz Alagarkovil templi, kas atrodas 15 kilometrus no Madurai. Arī šis templis ir slavens svētā ūdens dēļ. Iesākumā šeit atradies avots, kur ļaudis nākuši nomazgāt sliktu karmu, bet pēc laika uzcelts arī templis. Svētais ūdens no pazemes plūst vēl šobaltdien. Tagad ir ierīkota šļūtene, ar kuru var aizskalot visus grēkus. Kesavans vaicā, vai es gribu tikt zem svētā ūdens un es atbildu, ka drusku jau var. Savā prātā iedomājos, ka, līdzīgi kā vakar, vīrs man ielies saujā ūdeni un es drusku apšļakstīšos. Nekā nebija. Ir jānoliecas pie zemes un, pirms esmu paguvusi attapties, šļūtenes ūdens strūkla pilnā sparā vālē virs manas galvas. Esmu slapjāka nekā vakar pēc 20 svētajām akām.
Ārā ir silti un pārvietoties mitrās drēbēs ir teju vai patīkami. Atpakaļceļā paejamies pa meža taku. Gājiens ir jauks, tikai visu laiku jāuzmanās no mērkaķiem. Kesavans joko, ka man neesot ko baidīties, jo ar mani esot kopā viens liels mērkaķis. Viņš paņem rokā mietu, ko mērkaķi respektē – nekas pat nav jādara, viņi saprot, kas tas par rīku.
Kad atgriežamies pilsētā, apēdam ašas pusdienas un dodamies uz pili. 17. gadsimtā celtā pils demonstrē itāļu gaumi, kas drusku pielāgota vietējiem apstākļiem. Izejam ātrā tūrē, jo pēc pusstundas Kesevanam sākas darbs – jāvadā pa šo pili franču tūristi, viņš vada ekskursijas angļu un franču valodās. Pa ceļam man vēl jānobildējas ar baru koledžas studentiem, esmu šeit pieprasīts fotomodelis.
Pirms tieku ārā no pils, mani notver kāda sieviete ar hennu un piedāvā apzīmēt vienu roku. Ļaujos. Tad, cenšoties nesabojāt rotājumu, dodos pa ielu labirintu atpakaļ uz viesnīcu. Šeit viesnīcām ļoti bieži ir 24 stundu uzturēšanās politika. Ja esi ievācies, piemēram, deviņos vakarā, istaba ir tavā rīcībā līdz nākamās dienas deviņiem vakarā.
Šovakar man ir laiks līdz astoņiem – tad jāizdomā, vai palieku viesnīcā vēl vienu nakti. Kolīdz tieku pie interneta, saņemu ziņu, ka man ir cita palikšanas alternatīva. Kāds jaunietis no kaučsērfinga ir pamanījis mani hangoutā un piedāvā palikšanas iespēju. Aši apskatos uz atsauksmēm, tur viss ir kārtībā, kāpēc ne. Tieku pie dzīvesvietas atrašanās norādēm, sakrāmēju somu un dodos pie Abi. Pa ceļam iepazīstos ar profilu, kuru lasīt iepriekš nebija laika un sasmejos par diviem faktiem – Abi ir no Sudānas, nevis Indijas, un viņš studē farmāciju.
Izrādās, ne tikai viņš. Teju visi draugi un dzīvokļa biedri mācās šo profesiju un, kā jau jūs zināt, man ir zināma vājība attiecībā uz farmaceitiem. Vakarā apciemojam Abi draudzeni no Etiopijas, tur savācas neliels ļaužu bariņš – amerikāņu kaučsērferis un citi sudānieši. Atkal ir tā jocīgā sajūta, ka, esot Indijas vidū, var pēkšņi nonākt pie ļaudīm no Āfrikas. Viņi visi ir kolosāli laipni, jautri un gudri. Kad dodamies atpakaļ, mājas saimniece uztaisa visiem palicējiem lielas kafijas krūzes – šī nakts viņiem paies gatavojoties rītdienas eksāmenam.
2017. gada 28. februāris, 111. diena
Izdevumi:
Proviants – 3 eur
Atrakcijas – 1 eur
Transports – 1 eur
Kopā – 5 eur
Bilance: – 325 eur
