Kopā ar mani autobusā kratījās arī pieci čehi, tagad ir kompānija taksim. Pa ceļam piestājam pie posteņa, kurā visiem ārzemniekiem jāšķiras no 25 000 kjatiem (17 eiro) par iebraukšanu Baganas arheoloģiskajā zonā. Esmu dzirdējusi, ka šo posteni var apbraukt, bet ne nu šobrīd vēlme ar to nodarboties, ne arī īsti gribas, jo Baganai nauda nepieciešama, lai atjaunotu pērnā gada augustā notikušās zemestrīces postījumus, kas sagrāva 400 tempļus.
Čehi, kā jau kārtīgi tūristi, ir rezervējuši palikšanas vietu. Tā gan izskatās gana smalka, bet joka pēc apvaicājos, cik maksātu šeit palikt. To arī neuzzinu, jo viesnīca ir pilna. Kad mēģināju kaut ko burties internetā, vairums vietu rādījās jau rezervētas un lētākā palikšana bija ap 20 eiro. Labi, pieredze rāda, ka ielās parasti var atrast ko piedienīgāku.
Atvados no čehiem un eju meklēt naktsmājas. Pēc pāris kvartāliem vecs vīrs ar pīpi zobos prasa, vai es meklējot viesnīcu. Ir tāda lieta. Lai ejot viņam līdzi. Lai nebūtu velti zoles jādeldē, prasu, cik maksā viņa ieteiktā viesnīca. 7 USD. O, tas skan labi. Diemžēl arī tā ir pilna, tāpat kā nākamā. Tāpat kā aiznākamā. Visas iesaka man atgriezies ap 12 dienā, kad ir “check out” laiks, varbūt kāds viesis dosies prom. Mjanmā parasti ar lētām viesnīcām un hosteļiem ir sekojoši: tu vienkārši atrodi gultu vai istabu un tad nākamajā dienā paziņo – paliksi vēl vai dosies prom. Tāpēc viesnīcās neviens īsti nezina, kas notiks rīt.
Ceturtajā vietā, kas atrodas teju blakus čehu miteklim, ir brīva istaba. Tā gan maksā 10 USD, bet tas tāpat ir uz pusi lētāk nekā internetā atrodamās iespējas. Pateicos vecajam vīram par palīdzību un ieņemu istabu. Čehiem, ja kas, jāgaida līdz 11, kad atbrīvosies istaba, bet es varu likties slīpi uzreiz. To arī daru.
Pamostos vienos dienā. Aizeju paēst uz pāri ielai esošo ēstuvi. Pasūtu makaronus un citu latviešu slavētos marinētu tējas lapu salātus ar zemesriekstiem. Vai nu es neesmu īsts latvietis, vai nu man neveicas ar šiem salātiem – atkal viss garšo pēc draņķa. Bet, vēders aizbāzts, var dzīvot tālāk.
Pāris karstuma stundas pavadu hostelī rakstot. Internets arī šajā vietā ir nekāds, tāpēc metu skopumu pie malas un pieslēdzos tīmeklim caur telefonu, lai ieliktu iepriekšējo dienu piedzīvojumus.
Vēlā pēcpusdienā sarunāju viesnīcā grabažriteni par 30 centiem un laižu tempļus lūkoties. Kopumā ritenis ripo labi, vienīgi tam nedarbojas atslēga, ar ko saslēgt bremzes, atbalsta kājiņa krīt lejā un velkas pa zemi, kā arī pašas bremzes strādā nosacīti. Ja rīt ņemšu braucamo uz visu dienu, būs jāpameklē kas labāks.
Drīz vien esmu klajumā, kur sākas tempļi. Starp 11. un 13. gadsimtu ļaudis šeit pamanījušies uzbūvēt 10 000 budistu tempļus, pagodas un klosterus. No tiem 2200 celtnes vai to drupas var aplūkot vēl šobaltdien.
Dažas ēkas ir mazas kā picas krāsnis, citas slejas debesīs kā piramīdas. Uz dullo griežu iekšā pirmajā ceļā, kur rēgojas tā pavairāk tempļu. Pārvietošanās grūtības rada smilšainie ceļi, kuros stieg gan velo, gan moto riepas. Vairums cilvēku pārvietojas ar elektriskajiem motocikliem, no kuriem īpaši jāuzmanās, jo tie brauc bez skaņas. Man vispār šķiet, ka elektro velo, moto un auto versijām vajadzētu ierīkot kaut kādu konstantu skaņas signālu, ko varētu ieslēgt un izslēgt atbilstoši situācijai, jo citādi šie transporta līdzekļi nākotnē radīs nevajadzīgu avāriju risku.
Klajuma vidū ieraugu templi, kuram mugurā satupuši cilvēki gaida saulrietu. Lai tiktu augšā, jāspraucas pa šauru un tumšu eju. No jumta paveras pasakains skats uz visām pusēm. Augu zaļums mijas ar izkaltušās zāles dzeltenumu un tempļu iesārtajām sienām.
Iepriekšējā ceļojumā Dana uzsauca šampi savā kāzu dienā, bet šoreiz Dana mani iepriecina, jo šodien jānāk pasaulē viņas mazulim. Protams, es nezinu, vai tas notiks ikurāti pēc plāna, bet šovakar, skatoties brīnumu pilnajā pasaulē, es domās vēlu, lai mazajam plašs skats. Lai saredz skaisto apkārt un iespējas dzīvē. Varbūt mazliet savtīgi, bet novēlu viņam nonākt šajā vietā. Pēc gadiem, kad (ja) gribēs un varēs. Iedomājos, stāv te jauns cilvēks pēc aptuveni divdesmit gadiem, skatās skaistumā un domā par jocīgo tanti, kas viņam piedzimstot ko tādu vēlējusi. Bet šodien, mīļš paldies, Dana, lai visiem veselība!
Esmu drusku aizkavējusies domās un saulrietā, tāpēc pusceļā mans velosipēds pārvēršas par ķirbi. Labi, tā nu gluži nenotiek, bet pēdējos pāris kilometrus braucu tumša tumsā. Galīgi neprātīgi, apzinos, ka mani lāga neredz, bet ceru uz to, ka vietējie šeit ir pieraduši pie šādiem jampampiņiem.
Nonākusi viesnīcā, uzelpoju, ieeju dušā un dodos vakariņās. Šovakar man ir sarunāts kompānijā vietējais gaisa balona pilots Jozefs. Viņš oriģināli ir no Spānijas, bet ziemas sezonu nolēmis pavadīt, kuģojot pa Mjanmas debesīm. Izmantojot iespēju, cenšos noskaidrot pēc iespējas vairāk par vietējo balonu paradumiem – kur un cikos tie paceļas gaisā, kur nolaižas, kas ir labākā vieta, no kuras vērot balonus saullēktā, un tā joprojām.
Katru rītu virs Baganas var vērot paceļamies 21 gaisa balonu, tas esot vietējo varas iestāžu pieļautais balonu skaits. Tie ir trīs krāsās – zaļi, sarkani un dzelteni. Vieni pieder Anglijas kompānijai, otri – taizemiešiem, bet trešie, kurus vada mans paziņa, vietējiem biznesmeņiem.
Precīzu cenu par lidojumu nepajautāju, bet atceros no citu ceļotāju teiktā, ka tas ir ap 300 USD. Dārgi, to atzīst arī pats pilots. “Iemesls”, viņš smejas, “ir tāds, ka katru dienu visi lidojumu ir izpārdoti”.
- gada 4. februāris, 87. diena
Izdevumi:
Naktsmītnes – 7 eur
Proviants – 5 eur
Transports – 1 eur
Atrakcijas – 17 eur
Kopā – 30 eur
Bilance: – 320 eur
