Labākā šīs palikšanas vietas sadaļa ir brokastis. Tās ir kārtīgas viesnīcas brokastis – ar siltiem vietējiem ēdieniem, olām, maizi, augļiem un ko tik vēl nē. Ļoti smalkiem deguniem arī šeit būtu kur piesieties (piemēram, kafija ir briesmīga), bet mugursomniekam šitāds mielasts ir reta laime. Joprojām izvairos no vietējā provianta, bet olas, maizi un augļus saēdos kā nākas. Saku galda biedrenei no manas istabiņas, ka gan jau kādā brīdī viņi sapratīs, ka laist izsalkušos mugursomniekus šajā vietā nav gudra doma.
Ieturējusies dodos ielās. Šodien gribu apskatīt Mandalejas kalnu, bet man ir aizdomas, ka abiem virzieniem man nepietiks spēka, tāpēc taujāju, cik maksā moto taksis, kas mani uzvestu kalnā. Pirmais grib 1o ooo, nākamais 5000, bet pēdējais, ko nolīgstu, ir ar mieru vest par 3000 kjatiem (aptuveni 2 eiro). Pa ceļam braucam garām kādai ceremonijai un mans šoferis paskaidro, ka sapostie bērni šovakar pārtapšot par mūkiem.
Šoferis mani uzved līdz pašai augšai, pēdējie metri jāmēro ar eskalatoru. Vienīgā jocīgā sajūta, līdzīgi kā Švedegonas pagodā, ir stāvēt uz eskalatora kāpnēm basām kājām. Augšā viss mirguļo zeltā un spoguļos, acis žilbt skatoties. Skats uz visām pusēm ir gana jauks, bet pati pagoda mani kaut kā neiespaido. Drīz vien sāku kāpt lejā. Iesāku iet pa ceļu, bet tad pamanu kāpnes. Tās ir tukšas un klusas, ik pa laikam iztraucēju kādu mīlētāju pārīti, bet tūrista neviena. Nonākot lejā, saprotu kāpēc tā. Esmu nokāpusi kalnam otrā pusē. Nu, kam nav galvā, tam ir kājās – soļoju pa garlaicīgu un putekļainu šoseju atpakaļ uz galveno ieeju.
Mandalejas kalna pakāpē pagodas saaugušas kā sēnes. Cita par citu glītākas. Lēnā garā klīstu pa tām, piesēžu uz īsu meditāciju pie Budas kājām, priecājos par krāšņajiem ziediem un vecu vīru sirmām uzacīm, kas ik pa laikam uzsit gongu labākai noskaņai.
Aujot kājas pie nākamās pagodas, iepazīstos ar kungu no Francijas. Kad esam brīdi nopļāpājuši, uzzinu, ka viņš Francijā strādājis ar problemātiskiem bērniem. Izstāstu kungam par meditāciju centru pie Jangonas un iesaku aizbraukt uz pāris dienām. Man ir cerība, ka viņš ar savu pieredzi varētu dot kādu noderīgu padomu, ko iesākt ar līmi ostošajiem Mandalejas puikām.
Kopīgi izstaigājam Sandar Mu Ni pagodu, kurā baltās stupās savietotas marmora plāksnes, uz kurām iekalta Budas mācība ar komentāriem. Nieka 1774 gabali. Francūzis citē ceļvedi, kurā apgalvots – ja katru dienu kāds lasītu šos rakstus astoņas stundas, pēc gada viņš būtu tos pabeidzis.
Uz nākamo, Kyauktawgyi templi, kurā iesēdināts milzīgs marmora Buda, dodamies kopā. Kungs mani aizvizina uz sava moča un smejas, kad bažījos par viņa braukšanas prasmēm. “I’m an old driver”, viņš saka ar izteiktu franču akcentu. Kungs piedāvā mani uzvizināt arī Mandalejas kalnā, bet saku, ka esmu tur jau bijusi, un tā nu mēs atvadāmies.
Mani ceļi ved uz Shewenandaw Kyaung pagodu, kas savulaik ietilpusi pils kompleksā. Orģinālie kokgriezumi ēkas ārpusē ir pavisam glīti, arī iekšpusē ir īpaša sajūta basām kājām mīt gadsimtu nospodrinātos dēļus. Lēdijas gan nedrīkst kāpt uz paaugstinājuma, kur sēž Buda. Man ir kārdinājums tomēr to izdarīt un, saņemot aizrādījumu, paziņot, ka neesmu lēdija. Protams, tā tomēr nedaru.
Pēc vizītes palūdzu biļešu kases meitenēm palādēt mobilo, tikmēr apsēžos uz soliņa un ieturu pusdienvakariņas. Man krājumos ir viens pončiks no vakardienas, brokastīs nosperts cepums un viens greipfrūts. Šodienas karstajam laikam diezgan piemērota ēdienreize, neko vairāk arī negribas.
Tagad vienīgā problēma ir tikt atpakaļ uz viesnīcu, kas atrodas vairāk nekā 5 kilometru attālumā. Sāku soļot gar liela ceļā malu ar cerību nomedīt kādu kolektīvo taksi. Ieraudzījuši mani, diezgan daudzi piedāvā transporta pakalpojumus, bet prasa diezgan lielu naudu. Piemēram, viens kungs, par pāris kilometru aizvešanu grib 5000 kjatus (4 eiro). Zinot, ka kolektīvai taksis maksā standartcenu – 200 kjatus (14 centus), tā ir nesamērīga cena. Kādā krustojumā ieraugu vienu kolektīvo. Diemžēl jauniņais konduktors, kas nesaprot ne zīmju, ne angļu valodu, grib mani uzreiz pārspēlēt mototaksistam. Pieeju pie pasažieriem un vaicāju, vai busiņš brauks taisni. “Jā, līdz 30-tajai ielai”, man paskaidro kundze gados. Tas ir vismaz pusceļš, der!
Kāpju iekšā, iedodu jaunietim 200 kjatus un braucu kā princese. Kundze nav pamanījusi, ka esmu jau samaksājusi par biļeti, un izvelk no kabatas 200 kjatus, grib par mani samaksāt. Laipnie mjanmieši, tik aizkustinoši! Trīsdesmitajā ielā busiņš nogriežas pa labi un turpina braukt man vajadzīgajā virzienā. Finālā nonāku kvartāla attālumā no viesnīcas, ideāli! Izkāpjot pateicos kundzei par palīdzēšanu un soļoju mājās. Ejot caur tirgu, izpētu šeit pieejamos zaļumus. Neesmu 100% droša (bet 90% gan), ka viena kundze piedāvā iegādāties balandas. Kurš tur Latvijā biznesa idejas meklēja – lūdzu!
Apsveru domu kaut ko pirms gulētiešanas apēst, bet joprojām nevaru padomāt par vietējo ēdienu, bet nekas cits nenāk pretī. Štrunts, rīt arī diena, tad paēdīs.
2017. gada 31. janvāris, 83. diena
Izdevumi:
Naktsmītnes – 12 eur
Transports – 2 eur
Atrakcijas – 1 eur
Kopā – 15 eur
Bilance: – 325 eur
Sarmīte
Cik krāšņi!:))