Pankiem desu!

Rīts sākas ar gājienu uz aptieku. Pirksta ienadzis, kas viegli pietūcis īdēja jau kādu nedēļu, šorīt ir “nogatavojies” – starp nagu un ādu strutas gaida savu izlaušanās iespēju. Aptiekā pircēji un aptiekas darbinieki aplūko manu pirkstu, apspriežas un tad piešķir kaut kādu smāķi. Izlasu instrukciju angļu valodā – kaut kas uz pareizo pusi ir. Palūdzu vēl līdzekli dezinfekcijai un tieku pie mazītiņām spirta salvetēm. Hostelī gribu aizņemties adatu, bet tādu ātrumā neviens nevar atrast, tāpēc izlīdzos ar zobu bakstāmo. Strutas izsprāgt no pirksta kā nocietušās, notīru visu (ieskaitot sienas un grīdu (joks)) un uzklāju smēri. Tas nu būtu darīts. Vispār savainoties šeit nav tīkami. Ja mājās nokasīta pumpa, neliela skramba vai kāds cits mikrosavainojums aizmirstas pēc dažām minūtēm (vai sliktākajā gadījumā nākamajā dienā), tad šeit katrs mazākais nieks iekaist, pūžņo un nedod mieru nedēļu vai pat ilgāk.

Paēdu brokastis un ķertos pie vakardienas aprakstīšanas. Citreiz ir sajūta, ka pēc tik piepildītam dienām jāņem atvaļinājums. Neesmu tikusi galā pat līdz pusdienas laikam, tāpēc Nangsana, redzēdama manu kūpošo galvu, uzaicina ēst ar viņiem un vēl vienu meiteni no hosteļa. Paldies!

Pēcpusdienā beidzot viss ir pabeigts un esmu gatava jauniem iespaidiem. Viena no ex darba kolēģītēm (vispār man baigi dzīvē veicies ar kolēģiem) Kristīne Zorģe ir pasūtījusi apmeklēt vietējo daiļmūzikas koncertu. Tā kā šodien ir sestdienas vakars, iedomājos, ka gan jau kāds kaut kur Jangonā muzicē. Apvaicājos pēc padoma hostelī un ideja rokā – šovakar parkā pie ezera notiekot koncerts un diska prezentācija, uzstāsies jaunie Mjanmas mūziķi. Arī viesnīcas darbinieces puisis dziedāšot. Lieliski!

Līdz koncerta sākumam vēl ir kāds brīsniņš, izstaigāju vienu baznīcu, pāris padogas un noķeru rieta sajūtu ielās. Nekas TĀDS, bet ielas šeit ir brīnumu mirkļiem pilnas. Pagalmā mazi mūki dzenā lielu piepūšamo bumbu, bruņurupuču bars cīnās par zaļumu stiebru, kaķis, pieplacis pie zemes, cenšas noķert balodi, maza meitenīte klanās lielam zelta Budam. Šādu mirkļu ir tik daudz – ne tos nofotografēt, ne atcerēties. Tie rada īpašu sajūtu uz īsu brīdi un tad izgaist. Vien daži aizķeras.

Lai atrastu koncerta norises vietu, nākas apiet ezeram teju apkārt. Tas nav nekāds tīkamais gājiens, jo jāiet gar ielu, kurā kilometriem garā korķī iesprūduši auto. Drīz būs desmit gadi (ja mani informācijas avoti nekļūdās), kopš Jangonā ir aizliegti motocikli. Pamatojums – lielais negadījumu skaits. No vienas puses – doma laba, arī sarunās ar vietējiem var just, ka vairums atbalsta ideju, tomēr no satiksmes organizācijas un gaisa piesārņojuma aspekta, tas nav ļoti gudri. Šobrīd milzīgi sastrēgumi ir Jangonas ikdiena.

Pēc krietnas pastaigas atrodu koncerta norises vietu. Skatuve ir gatavībā, mūzika skan, bet vēl nekas nav sācies. Nolemju izmantot šo gaidīšanas laiku, lai paēstu vakariņas. Ieturos vienā no parka restorāniem, kas pilns ar vietējiem. Ēdiens nav slikts, bet Nangsana gatavo labāk. Toties avokado kokteilis, kuram šoreiz esmu atcerējusies palūgt nelikt klāt cukuru, garšo dievīgi.

Kad paēdusi atgriežos notikuma vietā, koncerts rit pilnā sparā. Šobrīd kāds reperis kaut ko deklamē no skatuves, neizraisot īpašu publikas atsaucību. Toties, kad uz skatuves kāpj nākamā grupa, skatuves priekša piebirst ar grebenēm, tetovējumiem un ādas jakām. Sakiet ko gribat, panki prot atbalstīt savējos! Puiši ķeras pie bungām un ģitārām, līdzjutēji iesāk savu riņķa danci. No malas tas izskatās juceklīgs un bīstams, bet, kad pats esi iekšā, sajūta ir laba. Šoreiz, protams, skatos no malas un priecājos. Vēl man šķiet, ka valstī, kurā ir panki, viss ir kārtībā ar brīvību.

Kad grupa beidz koncertēt, jūtu, ka kāds man piebaksta. Meitene no hosteļa. Vaicāju, vai viņas puisis ir jau uzstājies vai vēl tikai kāps uz skatuves. Jā, jā, jau uzstājās, tik tikko. Izrādās, smukais un centrālais panks arī ir viņas puisis. Nu man skaidrs, kādu paldies bildi gribu nosūtīt Kristīnei – ar visu panku. Ir brīži, kad gariem paskaidrojumiem un baltai patiesībai nav laika, tāpēc, noķērusi puisi “aiz grebenes”, saku, ka man ir draudzene, kurai nenormāli patīk pancīga mūzika, vai viņš būtu ar mieru nobildēties ar sveicienu viņai. No, problem! Nure, Kristīne, reku Tev pancīgs paldies!

Pēc foršajiem pankiem noklausos vēl pāris grupas. Tie arī rēc un brēc mikrofonā uz pilnu klapi. Vakara vadītājs, ieraudzījis klausītāju vidū diezgan daudzus ārzemniekus, pauzē starp grupām, īsumā izstāsta par šodien prezentēto albumu, kas tapis gadu un aicina to iegādāties. Viņš arī atzīst, ka vēl pirms dažiem gadiem nekas tamlīdzīgs nebūtu iedomājams, par šādu dziedāšanu viņi visi būtu cietumā.

Brīdī, kad sāk dziedāt gotiska paskata meitene, nolemju pamest šo vietu. Bija labi, bet baidos, ka ilgāk klausoties meitenē, sabojāšu visu labo iespaidu par jaunajiem Mjanmas mūziķiem. Aplūkojusi karti secinu, ka esmu piecu kilometru attālumā no hosteļa. Šeit ir diezgan nomaļas ielas, un brīdī, kad pāri ceļam pamanu piecu kārtīgu suņu bandu, aši atmetu domu par iešanu kājām. Galu galā, kāpēc man vienmēr jātēlo varonis. Nokaulēju taksi par 2000 kjatiem (pusotru eiro) un drīz vien esmu hosteļa durvju priekšā. Vēl pat atliek spēks un laiks šim ierakstam! Nu gan pusnakts klāt, jāiet kātus pūtināt!

2017. gada 21. janvāris, 73. diena

Izdevumi:

Naktsmītnes – 7 eur

Proviants – 5 eur

Transports – 2 eur

Citi – 2 eur

Kopā – 16 eur

Bilance: – 427 eur