Nabadzība, zelts un Andžejs

Kad Nangsana man vaicāja, kāpēc esmu izvēlējusies viņu hosteli, atbildēju, ka viens no iemesliem bija brokastu bildes, kas izskatījušās pasakaini labi. Nangsana par to priecājās, jo brokastis ir viņas atbildības sfēra. Dzīvē brokastis ne vien izskatās, bet arī garšo lieliski – vakar tika servētas četras pankūkas ar dažādām mērcēm, šorīt piedāvājumā ir nūdeļu zupiņa un ola.

Paēdusi atkal soļoju Indijas vēstniecības virzienā. Ierodos precīzi pusdesmitos, kad veras vaļā vīzu daļa. Lēnītēm visi gaidītāji tiek novirzīti iekštelpās, tad viens no darbiniekiem pārbauda iesniedzamos dokumentus. Manā saimniecībā viņam nepatīk viena dolāra banknotes, nav pietiekami gludas. Ok, dodos atkal ielās, lai samainītu jaunas banknotes. Laimīgā kārtā, maiņas punkts nav tālu, un šoreiz pati pārbaudu izdoto naudu kā tāds purva vells.

Pēc pusstundas gaidīšanas mani dokumenti tiek pieņemti, izlidošanas biļeti no valsts neviens neprasa. Vienīgā bēda – vīzai pakaļ jānāk pēc nedēļas, 27. janvārī, kas nozīmē, ka šo laiku esmu piesieta Jangonai un tuvējai apkaimei, jo bez pases varētu būt grūtības gan viesnīcā palikt, gan transporta biļetes nopirkt. Bet viena ideja man ir, redzēs, vai izdosies to realizēt.

Šovakar man ieplānota tikšanās, bet dienai plānu nav. Nopērku veikalā saldējumu, apsēžos parkā to notiesāt un apdomāt, ko labu iesākt. Drīz vien man blakus piesēž kāds vietējais jaunietis un uzsāk sarunu – “whats your name, were are you from” un tā tālāk. Sākumā atbildu diezgan strupi, bet lēnām sākam pļāpāt. Finālā viss beidzas ar to, ka Džoudžous piedāvā parādīt vietu otrpus upei, ko sauc par Dalu. Ikdienā viņš strādājot par krāsotāju, bet šodien esot brīvdiena. Mirkli apspriežos ar sevi. Iekšējais uzticības barometrs rāda 50/50. Kaut kas man neliekas īsti tīrs, bet tiešus draudus neparedzu. Bet, tā kā plānu man nav, piekrītu.

Sākumā ar vietējo autobusu aizbraucam līdz vienai no laivu piestātnēm. Autobusi šobrīd kursē bez maksas, jo pirms dažām dienām Jangonā ieviesta jauna transporta sistēma un ļaudīm tiek dots laiks pierast pie tās. Gan autobusos, gan pieturās stāv speciālos kreklos tērpti brīvprātīgie, kas palīdz orientēties jaunajā kārtībā.

Pirmā aizdomīgā lieta notiek piestātnē. Mēs nekāpjam cilvēku pilnā laivā, bet gan privātā par 3000. Saprotu, ka tas ir dārgāk nekā normāls brauciens, bet, piemetusi, ka tie tāpat ir 2 eiro, piekrītu. Laiva mūs pārceļ pāri platajai Jangonas upei un izkāpjam lauku vidē. Tur notiek nākamais “joks” – lai apskatītu visu, par ko stāsta Džoudžous, esot jāīrē motocikls. Nu, nē, vecīt, nekādus motociklus. Saku, ka man patīk staigāt, un šis ar gariem zobiem piekrīt.

Pirmajā kioskā tieku pie tanakas rakstiem uz vaigiem un deguna. Iesākumā domāju, vai to vajag, bet atcerējusies, ka šodien neesmu uzklājusi pretiedeguma krēmu, parakstos uz dekorācijām. Bet savā ziņā tās palīdz saziņā ar vietējiem, visi smaida, ka ārzemnieki atzīst viņu tradicionālās metodes par labām esam.

Pirmo apskatām vienu no šejienes bambusa ciematiem, kur dzīvojot izteikti nabadzīgi ļaudis. Viņiem neesot darba, neesot ko ēst. Ticu, ka cilvēkiem patiešām neklājas viegli, bet nekādi nesaprotu vienu lietu. Ja tev nav darba, tu visu dienu sēdi mājās un tev ir pulka laika. Tas nozīmē, ka tu teorētiski vari apkopt mājas soli rūpīgāk nekā darbaļaudis. Piemēram, salasot atkritumus ap savu māju. Bet, nē, šī ir viena no trakākajām vietām, ko esmu redzējusi, ļaudis burtiski dzīvo atkritumos. Zinu, nav ko baigi nosodīt to, ko nesaproti, bet tai pašā laikā, kad Džoudžous jau piekto reizi saka, ka “foreigner donating, foreigner happy, people happy, me happy”, man drusku krīt uz nerviem. Ekskursijas beigās mēs nonākam tirgū, kur šis piedāvā man iegādāties 100 kg lielu rīsu maisu kā ziedojumu. Biju domās iecerējusi nedaudz noziedot rīsiem, bet ne nu gluži 100 kg. Labi, puse maisa arī derēšot, ja es nevarot atļauties visu. Nē, tā tas nenotiek – palīdzēšana ir brīnišķīga lieta, bet tai jānotiek no sirds un brīva prāta. Šobrīd jūtos spiesta ziedot, tāpēc īsumā paskaidroju savu pozīciju un saku, ka šobrīd neziedošu. Un kopumā, ja Džoudžous vēlas, viņš var mierīgi doties savās darīšanās, es atpakaļceļu atradīšu. Sapratis, ka ar mani nekādas dižās rebes nesanāks, viņš arī īpaši neprotestē. Pavadījis gabaliņu prāmja piestātnes virzienā, viņš paziņo, ka jūtas noguris un vēlas doties mājās. Droši. Vai es viņam iedošot kādu naudu. Jā, būtu jau tāpat iedevusi, bet nepatīk, ka tā tiek pieprasīta. Atkal jau sniedzu nelielu lekciju par to, ka ja viņš taisās vēl kādu ārzemnieku šādi izklaidēt, būtu tikai godīgi paziņot finanšu nosacījumus iepriekš, nevis post factum. Šķiet, viņam mana morāle nepatīk vēl vairāk nekā iedotie 5000 (3,5 eur), kas viņam šķiet pārāk maz, un pavadonis drusku vīlies pazūd ap stūri.

Fū, bez viņa jūtos krietni brīvāk. Kopumā priecājos atrasties šeit, pavisam citā pasaulē nekā pilsētā. Nonākusi prāmju piestātnē, nolemju vēl aizstaigāt līdz vienam šejienes templim, tad kuģot atpakaļ uz Jangonu. Noraidu vairākus velorikšu piedāvājumus, bet viens no braucējiem turpina sekot un runāties. Saku viņam, ka man jau šodienai pavadoņu pietiek, apskatīšu templi un viss. Tomēr pēc brīža joka pēc jautāju, cik maksātu pilna ekskursija pa apkaimi – 4000. Tik esot jāsamaksā par šīs rikšas īri vienai dienai, viņa braucamais no rīta esot salūzis un atrodas darbnīcā. Nezinu, bet kaut kas rikšas vadītāja teiktajā manī raisa uzticību un, kad viņš piekrīt par 2000 veikt īso ekskursijas versiju, “sēžos kamanās”.

Tā nu mēs braucam pa apkaimi, apskatām zvejnieku ciematu, kur vienā ielas malā ieriktējušies darboņi ar licencēm, bet otrā pusē bez, viņi zvejojot naktīs. Apskatām ezeru, no kuras divas stundas rītā un divas vakarā vietējie var ņemt dzeramo ūdeni, pārējā laikā ezers ir slēgts. Arī pumpjos ūdens tiek ieslēgts pāris stundas dienā. Aplūkojam templi, kurā sasēdinātas visas 37 dievības – te ir kokosriekstu, bifeļu, kalnu, upju un citu svarīgu dzīves aspektu aizbildņi.

Maungmaungs mani aizved uz sveču darbnīcu un pankūku ceptuvi. Apbrīnojami – kādā tempā un tehnikā darbojas cepēji, šeit neliels ieskats.

Man sagribas ēst, tāpēc palūdzu Maungmaungu aizvest uz kādu no šejienes ēstuvēm un uzaicinu pusdienās. To laikā iztaujāju viņu par dzīvi. Viņš ir vienīgais bērns ģimenē, 28 gadus vecus, dzīvo kopā ar māti. Tēvs gājis bojā 2008. gada taifūnā, kas nopostīja visu apkaimi. Lai arī Maungmaungs studējis ekonomiku, darba neesot un nu jau divus gadus viņš strādā par velorikšas vadītāju, lielākoties pārvadājot vietējos cilvēkus. Viņš nekad nav bijis ārpus Jangonas, arī uz pilsētu viņš aizbraucis tikai vienu reizi. Kad prasu, kāpēc tā, viņš atbild, ka tas esot tukšais laiks, tad nevarot neko nopelnīt. Ko viņš darītu, ja pēkšņi tiktu pie naudas? Atdotu mātei. Labi, bet, viņam būtu pietiekami daudz naudas, lai uzsāktu savu biznesu, kāds tas būtu. Nopirktu savu velorikšu, jo esošās viņš īrē no valsts, vai arī uzsāktu beteles riekstu pārdošanu. Un, ja būtu pavisam daudz naudas? Viņš nezina, ko atbildēt, saka, ka par to nedomājot, jo tā nekad nebūšot.

Kad esam noslēguši ekskursiju un līdz piestātnei palicis vien taisns ceļa gabals, palūdzu pamēģināt pabraukt ar rikšu. Iesēdinu šoferi krēslā un ķeros pie pedāļu mīšanas. Kopumā braukt ir viegli, vienīgi pagriezieni nesanāk tik gludi kā profesionālim, jo šeit darbojas fizika, kuru tā uzreiz neuzķert. Toties apkārtējo sejas! Desmit jautrības pilnas minūtes. Ieraudzīdami neparasto skatu, vīri ceļmalās biksta cits citam, vienam no pārsteiguma karote izkrīt no mutes un parādās bezzobains smaids. Visi rāda īkšķi uz augšu, brīnās un smejas, citi grib mani nolīgt.

Iestūrējam ostā, nopērku prāmja biļeti, par kuru šķiros no 2000 (pusotra eiro), vietējie gan maksā vien 100 naudiņas. Pārvietoties ar privātām laivām tūristiem esot aizliegts, tāpat arī nakšņot šaipus upei. Tā kā Maungmaungs pats par naudu nerunā, iedodu piecreiz vairāk nekā esam vienojušies – 10 000, tādējādi nokārtojot karmas attiecības ar izpalīdzīgo svešinieku Bangkokas lidostā. Kalsnais burmietis apgalvo, ka nekad mani neaizmirsīšot. Pieņemu, ka tāpēc, ka ne jau katru dienu ārzemnieces šo izvizina.

Nonākusi uz prāmja, priecājos saņemt ziņu, ka vakara tikšanās pārcēlusies par stundu vēlāk. Lieliski, jo citādi es nezinātu, kā paspēt, esmu neplānoti ilgi nodauzījusies pa Dalu. Ielecu autobusā māju virzienā, hostelī ieskrienu dušā, pārģērbjos, paķeru paunas un dodos uz satikšanās vietu.

Esmu klāt precīzi norunātajā laikā, bet viesnīcā neviena nav. Administrators mani pamatīgi samulsina, sakot, ka šeit ārzemniekus nepieņem. Pārbaudu viesnīcas nosaukumu, ir īstais. Aizsūtu precizējošu īsziņu un nobāzējos netālā ielas kafejnīcā. Zinot, ka autobusu satiksme šeit ir diezgan neprognozējama, pasūtu vakariņu zupu un gaidu ziņas. Esmu ieslīgusi telefonā, kad jūtu, ka man rokā kož ods. Nomušīju šamo un pamanu, ka tai pašā brīdī pa ielu soļo garām pieci ārzemnieki somām plecos. “Andžej!”, nobļaujos pa pusielu un karavāna apstājas. Pirmais soļotājs apgriežas riņķī un drīz vien nonāku bijušā darba kolēģa Andžeja Negulinera apskāvienos. Viņš ar sievu un ģimenes draugiem atbraucis uz Mjanmu atvaļinājumā, šodien viņiem ir atvadu vakars no šīs valsts. Letiņi noliek somas un, tā kā jau esmu pasūtījusi šeit ēdienu, konsīlijs nolemj pievienoties. It tik nenormāli forši satikt latviešus, pie tam veselus piecus uzreiz. Vēl viens patīkams blakusefekts – tā kā viņi jau parīt lido mājup, esmu sarunājusi, ka varēšu piešķirt aiztransportēšanai uz Latviju mantas, kuras staipu līdzi mugursomā bez jēgas, piemēram, snorkelēšanas trubu un pāris drēbes. Vakar veicu rūpīgu somas analīzi un biju pārsteigta, cik daudz no līdzpaņemtā es šoreiz neizmantoju. Tagad ceļosies krietni vieglāk, paldies, Andžej!

Paēduši un saskandinājuši vienu alu, dodamies aplūkot slaveno Švedagonas pagodu, kas būvēta pirms vismaz 2500 gadiem. Pagodu klāj simtiem zelta plāksnīšu, tā rotāta ar 4531 dimantiem un šeit glabājoties arī īstie Budas mati, astoņi gabali. Apkārt centrālajai pagodai sabūvētas mazākas celtnes zelta krāsā, katrā stūrī sēž vai guļ kāds Buda. Par spīti vēlajam vakaram, šeit ir ļaužu pilns, daudzi skandē mantras un lūdzas, bērni spēlējas, lielie skatās telefonos un pastaigājas. Ejot pa apli, var sastapt katras nedēļas dienas “stūrīti”, kur attiecīgā dienā dzimušie, lejot Budam un dienai atbilstošajam dzīvniekam uz galvas ūdeni, var tikt pie likteņa labvēlības (šī ir mana interpretācija par gūto labumu). Jālaista esot tik reizes, cik pašam gadu. Katrs aplaistām savu stūrīti un zvēruli. Brīdī, kad Andžejs laista žurciņas statueti, garām paskrien arī dzīvā versija. “Nez, vai tai arī jālej virsū?”, Andžejs retoriski noprasa.

Apskatījuši pagodu no visām pusēm, dodamies atpakaļ uz centru. Pie vienas no galvenajām ielām mūsu ceļi šķiras – īss bija satikšanās un parunāšanās prieks. Letiņi rīt dodas uz Bangkoku, lai no turienes laistos mājup, es turpināšu savus Āzijas ceļus un neceļus.

  1. gada 20. janvāris, 72. diena

Izdevumi:

Naktsmītnes – 7 eur

Proviants – 5 eur

Transports – 3 eur

Atrakcijas – 17 eur

Kopā – 32 eur

Bilance: – 431 eur

3 responses to “Nabadzība, zelts un Andžejs

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s