Dažu kilometru attālumā no Muang Ngoi atrodas vēl pāris ciematiņi, šodien aizstaigāsim līdz tiem. Arī kaimiņu puišiem ir līdzīgi plāni, sarunājam iet kopā. Tomēr puiši brokasto pavisam lēnu garu, tāpēc mēs uzsākam ceļu pirmās – gan jau šie mūs panāks.
Pa ceļam apskatām vienu no šejienes alām, kas iesākumā šķiet vien tāda iedobe klintī, bet vēlāk, kad apskatām alu kārtīgāk, pamanām, ka pa vienu pusi var nonākt tālāk. Jātiek cauri nedaudz zemākai vietai, tad atkal var vērties plašumos. Izložņājušas visus kambarus, atgriežamies dienasgaismā.
Iepretim alai pār upi ved bambusa tiltiņš, pārejam to un esam rīsu laukos. Raža jau novākta, tagad vietējie izmanto šo vietu, lai vāktu ēdamas nezāles, kuras viņi nogriež ar nazi. Vakar novērojām, ka mazas meitenes šādi vāca augus smilšainā upes krastā.
Sjūzija ciemojusies Muang Ngoi jau pirms diviem gadiem, tāpēc zina, ka uz vienu no ciematiem var nonākt, ejot pa rīsu laukiem. Tikai ir viena problēma – jāšķērso upe. Izabella iebrien tajā bez mantām, lai izlūkotu dziļumu. Lielākoties tas ir nedaudz pāri ceļiem, bet gultne ir akmeņaina un straume spēcīga. Meitenes ir gatavas brist ar visām somām, es izvēlos šo iespēju laist garām, jo negribu riskēt ar fotoaparāta izpeldināšanu. Sarunājam satikties ciematā un turpinām ceļu atsevišķi.
Atgriežos uz lielā ceļa un soļoju uz priekšu. Netālu džungļos iet taka, kas ved ciemata virzienā. Paejos pa to minūtes desmit, kad atkal priekšā sastopu upi. Neko, dodos atpakaļ un turpinu iet pa kārtīgu ceļu. Grūtākais ir tik stāvā kalnā, bet, kad tas paveikts, klāt ir arī viens no ciematiem Ban Na. Daudz klusāks nekā mūsējais, tomēr vietējie pie tūristiem ir pieraduši un daudz uzmanības nepievērš. Izstaigāju visu ciematu, bet ceļa biedrenes neatrodu. Vispār jau jocīgi, jo es vairākas reizes gāju atpakaļ un kopumā neesmu nekāds ašais soļotājs.
Kad esmu apskatījusi ciemu, ieraugu meitenes soļojam man pretim. Viņām nācies šķērsot vēl divas upes, no kurām vienai pāri brienot, ūdens bijis līdz īso šortu maliņai, pa ceļam daudz fotografējušas un priecājušās par rīsu laukiem. Puišus tā arī neesam satikušas, būs aizgājuši neceļos.
Aizejam vēlreiz līdz ciemata galam, kur izvietota reklāma par restorānu. Restorāns tik tiešām tur atrodas, bet ēst neviens nedod. Tā arī nesaprotam – kāpēc. Ejam uz ciema galu, tur jābūt citam ēdināšanas iestādījumam. Ciema vidū pretim soļo arī puiši, tikpat izsalkuši kā mēs. Otra iestāde ir vaļā, pasūtām veģetāru maltīti (jo gaļas šodien neesot) un izbaudām iespēju pasēdēt ēnā.
Atpakaļceļā atkal sadalāmies “komandās” – Sjūzija ar Tomasu dodas atpakaļ pa rīsu laukiem, Izabella un dāņi plāno apciemot otru šejienes ciematu. Es neesmu droša, vai pievienošos, jo ir diezgan vēls un negribas satikt tumsu ceļā. Pārējie vēl paliek apskatīt šo ciematu, es lēnītēm uzsāku atpakaļceļu ar domu, ka drīz tikšu panākta. Tomēr, kad nonāku līdz pagriezienam, kas ved uz Huay Bo ciemu, neviens manā redzeslokā nav rādījies.
Izpētu attālumu līdz mājām un līdz ciemam, sarēķinu, cik laiks nepieciešams katram posmam, un aizeju ciemata virzienā – gan jau paspēšu visu noiet pa gaismu. Uz ciematu ved dubļaina taka, vietām neatliek nekas cits, kā kāpt šķidrajā masā un mēģināt nenokrist uz deguna. Tomēr kopumā gājiens ir jauks, ceļš ir lēzens, vakara saulīte silta un spilgta. No upes šķērsošanas man tomēr neizdodas izvairīties – neilgi pirms ciema velku nost kurpes un brienu ūdenī. Šī upe gan ir krietni seklāka un attiecīgi mazāk riskanta.
Huay Bo ciemats ir vēl mierpilnāks nekā mūsu Muang Ngoi. Būtu sagatavojusies, noteikti paliktu šeit pa nakti. Tomēr tāda iespēja nepastāv, kaut vai tāpēc, ka pārējie, kurus joprojām neesmu satikusi, uztrauktos par manu negaidīto pazušanu. Aši apskatu ciemu un raitā solī dodos atpakaļ. Nu jau man ir skaidrs, ka ceļa biedri ir pārdomājuši, citādi jau sen būtu šos satikusi. Tā nu cēlā vientulībā mēroju visu ceļu līdz Muang Ngoi. Riet saule, pretim soļo govis ar teliņiem, ik pa laikam no ceļmalas krūmiem izlien kāds bifelis un lēni aizlīgo uz upi padzerties. Galā esmu līdz ar krēslu, viss kā nākas. Pārējie jau ir priekšā un interesējas, kur es biju pazudusi. Izstāstu par gājienu uz otru ciemu. Izrādās, Izabella ar dāņiem nogājuši pusceļu līdz Huay Bo, tad sabijušies, ka nepaspēs pa gaismu tikt mājās, un griezuši atpakaļ.
Nomazgājušies un drusku atguvušies, dodamies vakariņās. Šovakar ejam ēst pie zviedru puiša, kurš brokastīs un vakariņās servē bufetes tipa galdu. Jāšķiras gan no nepilniem četriem dolāriem par ēdienreizi, bet ēdiens ir labs un daudzveidīgs. Un, kas nav mazsvarīgi, viņam ir ātrākais internets miestā. Mūsu viesnīcā, piemēram, es vispār nevaru augšupielādēt bildes, nemaz nerunājot par video. Pēc vakariņām dāņi aiziet gulēt, bet pārējie – iedzert vienu alu. Es palieku izmantot ātro internetu, bet kādā brīdī sākam pļāpāt ar zviedru. Saruna ir pamatā par filmu, par kuru viņš, protams, ir lietas kursā, jo dzīvo šeit jau sešus gadus. Līdz ar to uzzinu visādus aizkulišu stāstus, ar kuriem padalīšos rīt. Šovakar – pelnīts miegs pēc 20 kilometru pastaigas.
2017. gada 14. janvāris, 66. diena
Izdevumi:
Naktsmītnes – 4 eur
Proviants – 6 eur
Atrakcijas – 1 eur
Kopā – 11 eur
Bilance: – 279 eur
