Diena uz upes

Šodien Beta un viņas draugi nodomājuši izmēģināt galveno Vang Vieng atrakciju – tjūbingu. Pat nezinu, kā latviski dēvēt šo nodarbi. Katram tiek izsniegta ar gaisu piepūsta gumijas kamera, jāieriktējas tajā un jāšļūc lejup pa upi. Mazākie deguni un dibeni tiek pie nelielām ripām, lielākie – pie lielākām.

Labi, arī mēs esam gatavi plūšanai pa upi. Pilsētas centrā piestāj busiņš, salādē uz jumta melnus un oranžus ripuļus, sasēdina mūs salonā un nogādā līdz upei. Tur seko pāris vārdi par drošību uz ūdens, un piedzīvojums var sākties.

Paņemu no kaudzes oranžu ripuli un dodos uz upi. Ūdens nav pārāk karsts, tiesa gan, arī auksts nē. Cerība, ka varēs palikt sausā, nepiepildās. Kolīdz ieguļos ūdenī, apakšgals top slapjš. Neko darīt. Lai ietekmētu gumijas transporta līdzekļa virzību, jāairē ar rokām.

Pirmā apstāšanās vieta ir pavisam netālu – neliels bārs upes krastā, no kura skan dārdoša mūzika. Tur var tik pie dzērieniem, pašūpoties virs ūdens, ielēkt upē no paaugstinājuma vai vienkārši pasēdēt uz koka plosta, mērcējot kājas upes plūdumā. Es izvēlos pēdējo. Pirmie upē lēkt sadūšojas austrāļu bērni, viņu iedrošināti, drīz saņemas arī pieaugušie. Nepilnu stundu iet vaļā plunkšķi un spiedzieni, tad tie dots signāls kāpt atpakaļ peldlīdzekļos.

Tā nu mēs atkal plūstam pa straumi lejup, vietumis piekoriģējot virzienu, lai neuzskrietu uz kāda zemūdens šķēršļa vai neietriektos krastā. Dažviet nedaudz asumiņu braucienam piešauj krāces, bet pamatā ritējums ir pavisam mierpilns. Var apcerēt dzīvi vientulībā vai patērzēt ar kādu citu peldētāju, ar ko straume savedusi kopā. Kādu laiku pļāpāju ar vācu meiteni Nīnu, vienu no “mūsējiem”, tad iepazīstos ar britu pāri. Apspriežam vēstures notikumus uz šīs upes. Te pamanījušies dabūt galu vesela kaudze ārzemnieku un mēs netiekam gudri, kā viņiem tas izdevies. Bet droši vien opija un citu apreibinošo vielu ietekmē ne to vien var dabūt gatavu. Kādreiz šīs upes krasti bijuši pilni ar mazām hipiju vietām, kur bijis iespējams dabūt visu ko. Ārzemnieku nāve piesaistījusi starptautisko mediju uzmanību, tas mudinājis Laosas valdību kaut ko darīt šajā jautājumā. Tagad vienīgās pieturvietas ir daži bāri ar dzērienu piedāvājumu.

Pēcpusdienā iepeldam gala pieturā, kur, protams, atrodas arī bārs. Šeit var laisties pa trosi virs upes un izpeldēties. Galvenais nepalaist garām brīdi, kad atrakcijas pieskatītājs sauc “lec” – tad jālaiž rokturis vaļā un jākrīt iekšā upē. Izskatās labi, tomēr man bail, ka palaidīšu rokturi vaļā ne tajā brīdī un pēc tam pārējie varēs manus kauliņus lasīt, tāpēc iztieku ar priecāšanos par citu ālēšanos. Martins nodibinājis draudzību ar kaudzi vietējiem bērneļiem, sēž visi upes vidū uz akmens un sarunājas žestu valodā. Blakus pļavā iet vaļā futbola mačs. Iesākumā bumbu trenkā vien pāris bērni, bet drīz vien laukums ir ļaužu pilns, izskatās, ka uz spēli saskrējis viss ciems. Vecs vīrs iznāk lamāties, šķiet, viņš dusmojas, ka bumbas saceltie putekļi sasmērē nesen izžauto veļu. Skatos kā vecākais austrāļu puika basām kājām dzenā bumbu ar vietējiem bērniem, un domāju, ka tā ir kolosāla iespēja – šajā vecumā iepazīt pavisam citu kultūru un cilvēkus. Ir grūti būt rasistam, ja tev ir visu krāsu draugi dažādās pasaules malās.

Es šodien jūtos pavisam jocīgi, jo nemēdzu būt šķirta no savām tehnikas vienībām, jo īpaši telefona un fotoaparāta. Bet, uz upes tos līdzi nepaņemsi, tāpēc nākas iztikt bez iespējas fotografēt. Izlīdzos ar dažām bildēm no Betas, viņa paņēmusi līdzi mazu fotoaparātu ūdens izturīgā maišelī. Palūdzu Betai nobildēt mani ar paldies plakātu Astrai Cīrulei, kas bija veltījusi vienu bezrūpīgu dienu mugursomā. Lai nu kas, bet rūpes šodien izpalika pilnīgi un galīgi. Paldies, Astra!

img_2626

Esam uzturējušies galapunktā jau krietnu laiku, bet neviens nebrauc mūs savākt. Cenas šai vietā ir augstas un, jo ilgāk mēs uzturēsimies, jo lielāka būs bāra peļņa. Mēs ar Martinu izvairāmies kaut ko šeit pirkt, bet nupat sāk gribēties ēst ne pa jokam. Kad arī citi sāk izrādīt vēlmi doties prom, gids padodas un izsauc transportu.

Pilsētā pirmajā stendā par dolāru nopērkam bageti un nesarunājoties apēdam. Uh, cik labi ir beidzot paēst pēc garas dienas uz ūdens. Pēc tam dodamies pavakarēt uz viesu namu, kurā paliek austrāļu ģimene un austriešu pāris. Džungļu vidū esošā nojume ar galdu ir mājīga vieta sarunām. Kaut kā tiekam līdz sarunai par filmu “Mūzikas skaņas” – vienīgie, kas nezina filmu, ir austrieši. Turpinot skaņu tēmu, salīdzinām dzīvnieku valodu. “Ko saka varde?”. Visi pēc kārtas saka savus “kvā, kvā”, “koa, koa”, “ribbit, ribbit”. Šī spēle vienmēr ir pagalam smieklīga, īpaši, ja savākušies daudzu tautību bērni. Šovakar dzīvnieki runā angļu, vācu, franču, spāņu un latviešu valodās. Mēģinām arī sasaukt kaķi no jumta, katrs lietojot mūsu valstīs ierastās pievilināšanas skaņas, bet šis neceļ ne ausu, jo, kā jau daudzi vietējie, saprot vien laosiešu valodu.

2017. gada 7. janvāris, 59. diena

Izdevumi:

Naktsmītnes – 5 eur

Proviants – 6 eur

Atrakcijas – 7 eur

Kopā – 18 eur

Bilance: – 300 eur

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s