Mūsu gids ir khmeriem neraksturīgi gara auguma, mazliet lempīgs milzis. Viņš labi runā angliski, jo ilgāku laiku dzīvojis ASV, kur no kara briesmām glābušies viņa vecāki. Nu jau pāris gadus viņš ir atgriezies Kambodžā, bet joprojām jūtas kā ārzemnieks savā zemē. “Nu kāpēc tie cilvēki iet pa ielas vidu,” viņš šausminās, “vai tiešām ir jābrauc tumsā bez jebkādām gaismām, tās salabot maksā vien pāris dolārus”. Arī vaicāts par vietējās dzīves niansēm, viņš ne vienmēr spēj atbildēt – ja zina, pastāsta, ja nē – tā arī pasaka. Gana godīgi, manuprāt.
Tā kā mūsu hosteļa piedāvātā ekskursija maksā aptuveni tikpat cik motorollera īre – 8 USD, esmu nolēmusi tajā piedalīties. Man kompānijā ir divas austrāļu meitenes – Alise un Monika, kā arī spāņu puisis Frederiko.
Pirmā atrakcija ir izbrauciens ar bambusa vilcienu – uz viegli sarūsējušām un ne visai rūpīgi savienotām sliedēm tiek uzsēdināti divi “svaru stieņi”, vilciena ritošā daļa, pēc tam uz tiem uzliek nelielu bambusa platformu – un vilciens gatavs! Ar nelielu motoru darbināmā ierīce sasniedz gana lielu ātrumu, lai rastos bažas par tā nolekšanu no sliedēm kādā asākā savienojuma vietā.
Brauciens vienā virzienā ilgst minūtes 15 – 20, atkarībā no tā, cik bieži sanāk satikt pretim braucošas platformas. Tā kā sliedes ir tikai vienas, tad viens no “vagoniem” tiek nocelts malā, lai pretējā virzienā braucošais tiktu garām. Sākumā esam neizpratnē, kāpēc mēs visu laiku tiekam palaisti – izrādās, tai platformai, uz kuras ir vairāk cilvēku, ir priekšroka. Mēs esam veseli četri, bet citos vagonos cilvēki sēž pa pāriem vai pat vieni paši.
Gala stacijā jāuzkavējas un jāatvaira vietējo piedāvājumi kaut ko iegādāties, tad var doties atpakaļ. Joks maksā kopumā 5 USD, tas jāizbauda, kamēr ir pieejams, jo valdības plāni esot drīzumā likvidēt šo franču mantojumu, kas šodien kalpo vien kā tūristu izklaide, lai būvētu starpvalstu dzelzceļu, kas vestu no Vjetmanas līdz Taizemei.
Nākamajā apstāšanās vietā dabonam paši izkustināt kājas – uz kalna galā esošo Banan templi ved stāvas kāpnes. Tas esot vecāks nekā Ankorvats, gids apgalvo. Spilgti sarkaniem ģīmjiem sasniedzam virsotni, kur, viegli piešķiebušās, stāv senās akmens konstrukcijas. Arī skats uz visām pusēm ir gana iespaidīgs, bija vērts kājas cilināt.
Pēc tempļa tiekam aizvesti uz vienīgo vīna darītavu Kambodžā. Lai nogaršotu šeit ražoto sarkanvīnu, brendiju, vīnogu un ingvera sulu, jāmaksā 2,50. Man ir aizdomas, ka šo iespēju var izlaist un, spriežot pēc Alises un Frederiko sejām, neko daudz neesmu palaidusi garām. Vakarā, kad apspriežam šo degustāciju ar Hannu un Hesteri, viņas atzīst, ka tas esot bijis sliktākais vīns viņu mūžā. Pie blakus galdiņa sēdējuši francūži, kas ar šausmu izteiksmi sejā un zīmēm centušies atrunāt viņas no šī eksperimenta.
Tad pastaigājamies pa šūpojošos bambusa tiltiņu, pār kuru vietējie bez aizturēm laiž pāri ar močiem, izstaigājam jauno laiku templi ar briesmīga paskata skulptūrām, un esam gatavi pusdienām. Tās tiek servētas mākslīgi izveidotas ūdenskrātuves malā, un, kamēr tiek gatavots ēdiens, ir iespēja nopeldēties. Sākumā ar zināmām aizdomām veramies zaļganajā ūdenī, tomēr doma par atveldzēšanos ir kārdinoša, tāpēc lecam vien iekšā. Ūdens ir silts un krokodili pakaļ nedzenas – viss labi. Paēduši varam atvilt elpu – pazvilnēt kādā no šejienes šūpuļtīkliem vai turpat uz paklāja.
Kad gids mūs vedina doties tālāk, gandrīz vai negribas mosties no pēcpusdienas laiskuma. Pa ceļam uz pēdējo atrakciju gids apstājas ceļmalā, kur uz grila salikta ceptu žurku kaudzīte. Viena žurka maksā vienu dolāru. Sametamies katrs pa 25 centiem. Kad mums priekšā noliek puķainu bļodiņu ar vienu žurku, brīdi uz to skatāmies. Frederiko pirmais saņemas un nogaršo cepeti. “Mmm, baigi labs, tiešām”, viņš atzīst un vedina mūs nekautrēties. Paņemam katra pa mazam gabaliņam. Ja gaļa tiktu pasniegta sagriezta gabaliņos, to nudien nevarētu no vistas atšķirt. Un šīs nav pilsētas žurkas (vismaz tā apgalvo gids), bet gan lopiņi, kas dzīvo rīsu laukos, attiecīgi gaļa varētu būt pat ekoloģiska. Tomēr vairāk par pāris kumosiem mums nekārojas – nogaršots ir, pietiek. Vienīgi Frederiko turpina ēst kāru muti. Tomēr līdz galam viņš mantu nepaspēj notiesāt – sāk līt.
Iesprūkam mašīnā un braucam uz pēdējo apstāšanās vietu. Lai apskatītu kalna galā esošos tempļus un apmeklētu alas, var izmantot motociklistu pakalpojumu, var kāpt ar kājām. Mēs kāpjam. Neesam tikuši ārā no civilizācijas, kad vieglā līņāšana pārvēršas kārtīgā negaisā. Palūdzu ielu tirgotājiem plastmasas maisiņu, kurā ievīstu somu. Štrunts par drēbēm, bet fotoaparātu un dokumentus gan negribas saliedēt.
Pavisam slapji nonākam šejienes skumjākajā vietā – Killing cave. Līdzīgi kā Nāves lauki Pnompeņā, šī ala kalpojusi vietējo nogalināšanai sarkano khmeru režīma laikā. Tagad te ir piemiņas vieta, kurā atdusas galvaskausi un zeltīts Buda.
Lai tiktu līdz otrā kalnā esošiem tempļiem, jātiek garām pērtiķu baram, kas vērīgi skatās, vai nevar mums atņemt ko ēdamu. Man jau ir zināma pieredze ar šiem citās Āzijas valstīs, tāpēc turos no dzīvniekiem pa gabalu. Īpaši bailīgi ir, kad pērtiķi sakašķējas un, mežonīgās balsīs brēkdami, nesas tavā virzienā.
Viena no galvenajām Battambang izklaidēm ir vērot, kā krēslas laikā sikspārņi dodas savā vakara lidojumā. Kā melna josta fledermauši izvijas no alas mutes. Viņu plūsma neapsīkst krietnu laiku un mazie lidojošie objekti pamazām saplūst ar tumsu. Precīzu daudzumu gids nezina teikt, bet aptuvenais minējums ir, ka šajā alā mīt 6 miljoni sikspārņu.
Hostelī dodos taisnā ceļā uz dušu – ar visām drēbēm, kas joprojām ir slapjas no kāpiena kalnā. Ja vien ir puslīdz pieklājīga iespēja izžāvēt drēbes, tad parasti dušā izmazgāju pāris gabalus, tā atliekot veļas dienas un radot iespēju biežāk vilkt drēbes, kas patīk.
Vakariņās man kompāniju sastāda KG, ķīniešu puisis, kas ceļoja kopā ar Oļu un Šauhvu. Meitenes jau ir prom, bet KG ir problēmas ar Taizemes vīzu, tāpēc viņš vēl kādu laiku uzkavēsies Kambodžā. Khmeru ēstuves vienmēr ir laimes spēle. Es pasūtu ēdienu pēc bildes un man atnes kaut ko pavisam citu. KG pasūta veģetāru maltīti, viņam to atnes ar gaļas gabaliņiem. Diskutēt ar cilvēkiem, kas ne vārda nesaprot angliski… var jau, bet negribas tērēt enerģiju. Tā nu apēdam ne pārāk gardās vakariņas un ejam atpakaļ uz hosteli – KG ir pārcēlies uz to pašu vietu, kur es mītu. Spēks pietiek vienam ierakstam, tad dodos gulēt. Rīt darīšu neko – dzeršu kafiju, ēdīšu augļus un rakstīšu.
2016. gada 14. decembris, 35. diena
Izdevumi:
Naktsmītnes – 4 eur
Proviants – 7 eur
Atrakcijas – 16 eur
Kopā – 27 eur
Bilance: – 270 eur
