Pēc pāris dienu pauzes esmu atkal gatava tempļiem – jāizmanto pēdējā biļetes diena un beidzot jāpazūd no Siem Reap, esmu kaut kā iestrēgusi šai vietā.
Szabolcs ir laipni piekritis mani paķert līdzi uz motorollera – lētāk, jautrāk un lielāka pārvietošanās brīvība. Mazliet noķēpājamies, kamēr atrodam biļešu iegādes punktu – tumsā viss izskatās citādāk. Kad piebraucam pie Ankorvata, gaisma jau ir aususi un esam nokavējuši galveno burziņu pie ūdens klajiem. Tūristus jau laiž iekšā, vedu ceļabiedru pa iemītām takām, šī ir mana trešā Ankorvata vizīte. Brīdi klīstam kopā, bet pa stāvajām kāpnēm, kas ved uz pašu augšējo platformu, atsakos kāpt. Būšu pie tempļa “sētas” ieejas, satiekamies vēlāk.
Izeju no tempļa, atguļos uz akmens kluča un kūkoju. Kad esmu to izveikusi krietnu brīdi, sāk šķist, ka kaut kas nav īsti lāgā, pārāk ilgi kundziņš nerādās. Aizeju pavisam redzamā vietā, bet Szabolcu joprojām nekur nemana. Hmm, kā būtu gudrāk rīkoties? Szabolcam nav vietējā sim karte, attiecīgi sazināties modernā veidā nevaram. Nu, vienīgā loģiskā vieta, kur viņš varētu iet, ja mēs būtu pazaudējušies, ir motocikls. Drošības pēc atstāju redzamā vietā zīmīti ar ceļabiedra vārdu un to, ka būšu pie motocikla, un sāku soļot uz izejas pusi. Ha – sēž gailis pie sānu ieejas. Izrādās, šis sapratis, ka jāsatiekas pie ieejas, pa kuru ienācām templī. Bijis arī pie “pareizās” ieejas, bet nav mani redzējis. Bet domu gājiens kopumā bijis līdzīgs – vēl piecas minūtes un arī Szabolcs būtu gājis uz motocikla pusi.
Nu neko, nosmejamies par pārpratumu un ejam meklēt brokastis. Iesākumā lūkojamies apkārt ar cerībām atrast kādu bageti, bet neizskatās, ka tās piepildīsies. Rezultātā apēdam zupu tai pašā vietā, kur mielojos pirms pāris dienām.
Pēc brokastīm izklāstu Szabolcam ģenerālplānu – iesākumā šaujam garām Bayon templim un sākam vizīti ar smukā Preah Khan apskati, tad apciemojam visus mazos tempļus, bet populārākos atstājam uz dienas beigām. Domāts – darīts.
Preah Khan sagaida tikpat glīts kā iepriekšējā reizē, arī mazie tempļi ir mīlīgi, cilvēku daudzums – paciešams. Ar zināmām bažām tuvojos Ta Prohm – templim ar milzu kokiem. Protams, cilvēku netrūkst, bet šodienas blīvums nav ne tuvu pielīdzināms manai iepriekšējai reizei, kad aiz ķīniešiem kokus neredzēja. Tagad man šī vieta tīri labi iet pie sirds, arī ceļabiedrs priecājas par iespaidīgajiem koku un mūru musturiem. Līdzīga situācija ir pēdējā, Bayon templī, kur tagad var vairāk koncentrēties uz akmens, nevis ķīniešu sejām.
Ap četriem pēcpusdienā esam tikuši galā ar tempļiem. Kaut kas jau tāpat palika neapskatīts, bet kopumā esmu priecīga par šo atkārtojumu, kas ļāva aplūkot šos brīnumus daudz mierīgāk. Protams, arī laba kompānija, kura neskopojas ar melno humoru, ir vērtīgs papildinājums.
Tieku nolikta atpakaļ savā hostelī, kur cēlie rakstīšanas nodomi padodas diendusas priekšā – agrais rīts un tempļu kāpnes mani ir piebeigušas. Pēc pāris stundām miega un dušas esmu cits cilvēks – gatava vakara raundam.
Es rīt dodos tālāk, bet Szabolcs vēl paliek Siem Reap, tāpēc šovakar ir nepatīkamākā iepazīšanās sadaļa – atvadas. Vakara gaitā konstatējam drusku smieklīgu faktu – Szabolcs ir precīzi vienu dienu vecāks par mani. Vispār ceļojot pamatā iznāk satikt krietni jaunākus ļaudis, tāpēc mana vecuma ceļabiedrs ir patīkama pārmaiņa. Kad atvadījusies soļoju mājup, “mierinos” ar domu, ka rīt varbūt atkal satikšu Oļu un jaukos ķīniešus, jo mana nākamā pietura ir Battambarang, uz kurieni viņi devās pirms pāris dienām.
2016. gada 12. decembris, 33. diena
Izdevumi:
Naktsmītnes – 2 eur
Proviants – 8 eur
Transports – 5 eur
Atrakcijas – 12 eur
Kopā – 27 eur
Bilance: – 266 eur
L.
Ko tu smukam padarīsi, tempļu bildes ir tiešām skaistas, īpaši – ja bez ķīniešiem varēji to visu piedzīvot.