Brokastu Pad Thai ir tik labs un porcija tik liela, ka pietiek gan pašam, gan arī sunīšam, kas hipnotizē katru kumosu. Ieturējušies dodamies ceļā uz Tham Lod alu, kas ir viena no šejienes iecienītākajiem apskates objektiem. Esam vienojušies, ka brauksim ar manu rolleri, kas ir nedaudz jaudīgāks nekā Čerana. Ala ir diezgan tālu un neesmu pārliecināta, ka otrajai dienai esmu gatava pati stūrēt tādu gaisa gabalu. Vispār man ir atkal paveicies arī īstermiņa ceļabiedru – Čerans dēļ dzīvošanas ASV perfekti runā angliski, savukārt, šrilankiešu izcelsme nodrošina lieliskas motorollera vadīšanas prasmes.
Ceļš ir pasakains, īpaši, ja var nekoncentrēties uz brauktuvi, bet apkārtnes ainavām. Pārsvarā tas vijas pa kalniem, ceļmalās smaržo dzeltenas puķu kupenas un dūmi. Tas izskatās aptuveni šādi.
Pie alas ieejas nonākam dienas otrajā pusē, mums piešķir simpātisku gidi ar petrolejas lampu un varam doties iekšā. Uz savu roku šeit pastaigāties neļauj un pēc brīža top skaidrs kāpēc. Alu labirinti ir plaši un sarežģīti, tumsā nomaldīties nebūtu nekādu grūtību.
Šī noteikti ir viena no lielākajām alām, kurā esmu sabijusi – te ir visu formu un izmēru stalaktīti un stalagmīti. Gide ik pa laikam apstājas pie kāda veidojuma un norāda, kam tas līdzinās – zilonim, vardei, čūskai, krokodilam, sievietes krūtij un tamlīdzīgi. Pēc pastaigas tiekam iesēdināti bambusa raftā un mirklīti braucam pa straumi lejup. Smird diezgan nelāgi un mēs jokojam, ka pie vainas būs uz ieejas plakāta minētais “Pīmens”, bet, kad gide uzspīdina uz griestiem, saprotam, ka to noorganizējuši sikspārņi.
Pēc alas apskates vēl jāšķērso traki nestabils bambusa tiltiņš pār upi un drīz vien esam atpakaļ izejas punktā. Ir skaidrs, ka nekādas citas atrakcijas šodien nespīd, ceļš un ekskursija paņēmusi vairāk laika, nekā iesākumā šķita. Lecam atpakaļ zirgā un cenšamies nonākt atpakaļ Pai pa gaismu. Saulriets mūs sastop pusceļā, tam neglābjami seko krēsla. Mēs jau tā nebraucam lēni, bet tagad ir pedālis grīdā. Esmu iekrampējusies Čeranā kā koala lācis un brīžos, kad tiek paņemts kāds asāks līkums vai spidometra rādītājs pārsniedz 80 km/h, rokas sažņaudzas vēl ciešāk. “Tev ir auksti vai bail?”, Černans kādā brīdī apvaicājas. “Abi, bet vairāk bail”. Saņemu absolūti loģisku un iedrošinošu padomu: “Aiztaisi acis!”. Lai cik jocīgi nebūtu – palīdz.
Pilsētā nonākam līdz ar tumsu. Aizejam līdz vietējam tirdziņam un sapērkam visu ko vakariņām – dārzeņus, ceptu gaļu, rīsus, kokosriekstus, mango un citus augļus. Šķita, ka paņēmām tikai no visa pa drusciņai, bet finālā esam pieēdušies ne pa jokam.
“Guys, drīkstu pievienoties”, mums prasa poliete Goša, kas gribējusi iet uz pilsētu, bet sabijusies no suņiem, kas klīst pa apkārtnes ielām. Protams, piedāvājam meitenei uzēst un vakarēt ar mums. Drīz atrauc vēl četri vācieši, Čerāna draugi. Kaut kur parādās ģitāra un šobrīd notiek vakars. Goša ir profesionāla dziedātāja, arī viens no vāciešiem dzied un spēlē grupā – prieks klausīties. Ar vienu ausi priecājos par jauniešu dziedājumu un cenšos aprakstīt šodienu. Done!
- gada 22. novembris, 13. diena
Izdevumi:
Nakšņošana – 4 eur
Proviants – 7 eur
Transports – 4 eur
Atrakcijas – 5 eur
Kopā – 20 eur
Bilance: – 162 eur
Kristaps
Ļoti patīk video piedevas pie rakstiem! Ceru uz vēl!