Viens no objektiem, kas noteikti jāredz Čangmajā, ir Doi Suthep templis, kas atrodas kalnā pilsētas nomalē. Turp ved kolektīvie takši, vienīgi jāsagaida, kad sapulcējas 10 braukt gribētāji, tad biļetes cena ir 50 bati (1,30 eur).
Nonākot galā, jākāpj pa trepēm, kuru malās vijas pūķu muguras – galvas lejā, astes augšā. Pie trepēm tusē mazas, reģiona tautastērpos sapucētas meitenītes, kas angļu valodā priecīgi skandē “foto – money”. Ieejot pašā templī, acis apžilbst vārda tiešajā nozīmē – tik daudz apzeltītu ēku un priekšmetu vienkopus sen neesmu redzējusi. Vietējie un tūristi stāv rindā pie mūka, kas par zināmu atlīdzību uzšļaksta slapju svētību un tad apsien ap roku baltu striķi. Vietējie vēl staigā ap tempļa vidus daļu ar lapiņu un baltu lotosa ziedu rokās, tad dedzina sveces un lūdzas.
Izstaigājusi visus kaktus, kāpju pa pūķa trepēm lejup, vēl sasveicinos ar pāris Budām kalna piekājē un esmu gatava atpakaļceļam. Tiklīdz esmu beigusi kāpienu, piebrauc viens no sarkanajiem busiņiem un uzņem pasažierus. Ielecu tajā un busiņš sāk braukt. Tad pamanu, ka pārējie uz mani skatās ar vieglu neizpratni. “Šis busiņš taču brauc lejup uz pilsētu, vai ne?”, drošības pēc apvaicājos un cilvēki atbild apstiprinoši, tomēr saprotu, ka kaut kas nav riktīgi. “Pagaidiet, šis ir jūsu privātais transports, vai ne?”, man pēkšņi pielec un šie māj ar galvu. “Atvainojos, es tiešām domāju, ka kāpju kolektīvajā busā”, saku ļaudīm, bet šie atmet ar roku – viss kārtībā. Vācu ģimene ir atvaļinājumā, cenšos saprast viņu sarunas, bet saņemu vien apliecinājumu, ka vācu valodu esmu noglabājusi ļoti dziļā zemapziņā. Sekoju līdzi maps.me aplikācijai, lai saprastu, kur man kāpt ārā, tāpēc varu arī komentēt pārējiem, ko mēs šobrīd redzam. Viņi arī nopriecājas, kad pastāstu par šo aplikāciju, varu vismaz kaut kā pateikties vedējiem, jo manu piedāvāto naudu viņi nepieņem. Ok, danke par izvizināšanu! Izlecu kādā krustojumā pilsētas centrā un desmit minūtēs esmu hostelī.
Sēžu, rakstu un gaidu, kad atbrīvosies Harijs. Ar Hariju Eglienu un viņa sievu Karīnu iesākumā iepazinos virtuāli, ik pa laikam palasot viņu ceļojumu blogu “karijs.lv”. Tad sadraudzējāmies un sākām komunicēt sociālajos tīklos, bet pirms dažiem mēnešiem, kad abi atgriezās Latvijā, beidzot satikāmies arī dzīvē. Šobrīd Harijs ir atgriezies Taizemē jau gida lomā. Bangkokā mums neiznāca saskrieties, nolēmām pārcelt satikšanos uz Čangmaju. Un, kur nu vēl labāks satikšanās iemesls kā 18. novembris!
Norunātajā laikā gaidu pie mana piemājas Tesco veikala. Pēc dažām minūtēm parādās arī Harijs. Nereāli forši! Apsveicināmies un dodamies svinēt. Šovakar, par godu valsts svētkiem, paēdīsim bufetes tipa ēstuvē – samaksā 200 batus (5 eiro) un ēd, cik lien! Katru dienu šādas izēšanās nevar piekopt, bet svētku reizēs – mierīgi. Tad nu paralēli pļāpāšanai stumjam aiz vaigiem ceptas gaļiņas, zivis, suši, sēnes, augļus un citus labumus. Man kādā brīdī izbeidzas kapacitāte, bet Harijs vēl uzliek punktu uz vakariņām ar krāsainām želejveida bumbiņām kokosriekstu mērcē.
Pēc vakariņām izveļamies vakara pastaigā. Harijs ir ļoti zinošs par šo apvidu – tieku gan pie praktiskiem padomiem, gan stāstiem iz vēstures. Piemēram, Harijs parāda ūdens automātus uz ielas, kuros par 1 batu var uzpildīt ūdens pudeli. Tieku izglītota par Taizemes vēsturi, ko Harijs prot pasniegt sev raksturīgajā valodā – saprotami un ar humoru.
Mūs ielaiž Pra Wihan Luang templī, kas ir jau slēgts. Mēs klīstam pa tukšo teritoriju, Harijs stāsta par vietas vēsturi, skaidro statuju nozīmi, stāsta par Budām. Piemēram, šis resnulis kādreiz esot bijis tik skaists, ka viņā iemīlējušās daudzas – kā ieraudzījušas, tā pametušas vīrus un vēlējušās būt kopā ar skaistuli. Arī vīrieši nav varējuši palikt vienaldzīgi neparastajam skaistumam. Atraidīti iemīlējušies sākuši izdarīt pašnāvības, kas budismā ir traki slikta padarīšana. Tad nu skaistulis nolēmis darīt galu šīm ciešanām un tikmēr ēdis, kamēr nobarojies pavisam resns un tad cilvēki pārstājuši viņā iemīlēties.
Ir pavisam cita sajūta – būt tempļos dienā, kad tas ir tūristu pilns, vai naktī, kad esam vienīgie apmeklētāji un pārējās cilvēciskās būtnes ir mūki, kas pastaigājas vai sarunājas.
No garīgās dimensijas atgriežamies praktiskajā, ejam turpināt dzimšanas dienas svinības. Man līdzi vēl ir šokolādes tāfelīte no Latvijas, kuru atpogājam nelielā nakts tirdziņā un aizdedzinām sveci – viss, kā pienākas. Sāku lūkoties pēc kāda, kurš varētu mūs nofotografēt ar šo “torti”, kad viens no ielu tirgotājiem pats steidzas palīgā. “Jāpacienā viņš arī ar šokolādi”, ierosina Harijs un, kad dodamies ar cienastu tirgotāja virzienā, ar sev raksturīgo humoriņu piebilst, “ceru, ka viņam nav diabēts vai kaut kas tamlīdzīgs”. Kad piedāvāju šokolādi, izskatās tomēr, ka ir kāds iemesls, kāpēc vīrs šokolādi nevar ēst. Situāciju “glābj” viņa mamma, kas gan labprāt pacienājas. Aizejam atpakaļ pie sava galdiņa, bet pēc brīža atkal pienāk tirgotājs un uzdāvina mums mazu kartupeļu salmiņu paciņu.
Tad kādu brīdi klīstam pa tirdziņu – Harijam ir pasūtījumu saraksts, kas jāaizved mājās, šovakar viņš cenšas to noīsināt. Kādā no stendiem Harijs noskata hipijhipsterīgas bikses un es nenoturos un nopērku gandrīz tādas pašas – mani līdzpaņemtie šorti kļuvuši par lielu, agrāk vai vēlāk šāds pirkums būtu bijis jāveic. Un par diviem eksemplāriem nokaulējam stipri labāku ciparu. Tā kā, piedod, Karīna, tagad man ar tavu vīru ir vienādas ūziņas :).
Esam nonākuši pavisam tuvu pagalmam, kur biju vakar. Zinot, ka dzērieni tur ir padārgi, paņemam vienu alu veikalā un aizejam “piesēst uz atvadām”. Vietējā grupa spēlē pasaulē populārus skaņdarbus, mēness apgaismo apkaimi kopā ar gaismiņu virtenēm, ir tik labi vienkārši sēdēt un pļāpāt latviski.
Piebeiguši alu, sākam virzīties uz māju pusi. Saku, ka man jāšķērso žurku iela, lai nonāktu hostelī, Harijs zobojas, ka tikmēr jau šņāks savā zvaigžņotajā hotelī, kas viņam, pieredzējušam budžeta ceļotājam, joprojām šķiet kas neparasts. Es “atriebjos”, sakot, ka toties no rīta, kad viņam būs agri jāceļas un jābūt formā, es saldi krākšu savā kopmītnē. Novēlam viens otram veiksmīgu turpmāko ceļu un šķiramies.
Jā, šovakar ielā, kurā ķeru sarkano busu mājupceļam, ir nevis divas žurkas kā vakar, bet vismaz piecas. Stāvu ar karti, lai parādītu šoferim, kur jānonāk un ceru, ka žurkām nebūs nekāda interese par mani. Izskatās, ka tā arī ir, šīs priecīgas lēkšo starp atkritumu maisiem un kanālu. Divas ārzemju meitenes, domādamas, ka esmu apmaldījusies, panāk kādu gabaliņu atpakaļ, lai noskaidrotu, vai man nevajag palīdzēt. Cik ļoti mīļi. Pateicos un paskaidroju, ka apmaldījusies neesmu. Drīz nāk buss un aizved mani prom no žurkām, uz mājām. Kratos busā pa naksnīgajām ielām un domāju, ka šis ir bijis līdz šim labākais vakars Taizemē.
- gada 18. novembris, 9. diena
Izdevumi:
Nakšņošana – 5 eur
Proviants – 10 eur
Transports – 2 eur
Citi – 8 eur
Kopā – 25 eur
Bilance: – 170 eur
