Hosteļa darbiniece mani modina norunātajā laikā. Ieskrienu ātrā dušā un drīz vien esmu gatava ceļam. Gandrīz vai žēl doties projām – hostelis ir viens no labākajiem, kādā esmu palikusi, ja kādreiz ieklīstat Bangkokā, pamēģiniet šeit palikt, vieta saucas “Once Again Hostel”. Āzijas standartiem 13 eiro par nakti gan ir dārgs pasākums, bet saņemtā kvalitāte un arī atrašanās vieta to, manuprāt, atsver.
Stacijā esmu gandrīz stundu pirms vilciena atiešanas – brīžos, kad nesteidzies, arī korķi izpaliek. Nopērku ūdeni ceļam un jau apsveru domu par kaut kā ēdama iegādāšanu, tomēr atturos – tik agrā rītā ne tik vien negribas ēst, bet ir sajūta, ka nekad negribēsies. Galu galā – gan jau vilcienā būs pārtikas tirgotāji, Āzijā badā nenomirsi.
Vilciens ir diezgan ērts un… gandrīz tukšs. Sāku nožēlot, ka esmu iepriekšējā dienā speciāli braukusi pēc biļetes – to mierīgi būtu bijis iespējams nopirkt šorīt. Tomēr izrādās, ka vilcienam Bangkokā ir vēl n-tās pieturas un pamazītēm vietas aizpildās, arī es tieku pie taizemiešu blakussēdētājas.
“Nekad” pienāk diezgan ātri un sāku nožēlot savu rīta pārtikas atturību. Kā uz burvju mājienu parādās sieviete ar ratiņiem, kas, izrādās, nevis tirgo, bet gan piedāvā pārtiku – šis ir vilciens ar ēdināšanu. Iesākumā tiek izsniegta bulciņa un kafija, pēc pāris stundām seko rīsi ar gaļas un zivju trauciņiem. Nure, viss labi.
Vienīgais, kas nav labi, ir kondicionieris. Kāpēc aziāti tos neprot lietot, nekādi nesaprotu. Ja kādā vietā ir šis tehnoloģijas sasniegums, tam noteikti jābūt noregulētam uz visaukstāko režīmu. Jo aukstāk, jo krutāk! Ej pa ielu un svīsti, tad ieej veikalā un zibenīgi nosalsti. Nosalt var transportā, viesnīcā, restorānā. Kā viņi visi nestaigā puņķodamies, tīrais brīnums! Arī tagad sēžu biezākajā jakā, kas ir manā rīcībā, un neteiktu, ka ir ļoti silti.
Vispār ar dienas vilcienu braukt ir prieks un līksme. Vairums tūristu gan izvēloties nakts versiju, kad var vienlaikus izgulēties un “nepazaudēt dienu”. Man gan ceļā dienas nepazūd – aiz loga notiek tik daudz interesanta. Pa rīsu laukiem dzīvojas balti, gārņiem līdzīgi putni, brīžam pavīd kādas drupas vai templis, te no zaļa kalna ārā spraucas milzīga Budas galva, citviet zeļ lotosa lauki ar rozā ziedu rotu. Plus, varu mierīgi aprakstīt iepriekšējās dienas, jo tajās diez ko nevedās ar rakstīšanu – tā ir, ja visu laiku esi cilvēkos.
Ir arī laiks pārdomāt pirmos ceļojuma iespaidus. Pirmās dienas pagājušas patiešām ātri un interesanti, tagad esmu priecīga, ka esmu ceļā, mājās radušās sniega sajūtas izzudušas kopā ar telefona bildēm.
Bangkoka jeb tas, ko paspēju no tās redzēt, man patika. Tūristu Bangkokā ir daudz, kas sniedz vismaz vienu pozitīvu efektu: neviens tev īpašu uzmanību nepievērš. Vienīgie izņēmumi bija taizemiešu meitene, kas gribēja ar mani un Berendu nofotografēties uz tempļa kāpnēm, un kāds mūks, kurš fotografēja mani ar daudz neslēptāku pieeju nekā es viņu.
Cenas Bangkokā ir vidējas – ir lētāk nekā Eiropā, bet dārgāk nekā daudzviet Āzijā. Hostelis, kā jau minēju, maksāja 13 eiro par nakti, maltīte ielas ēstuvē no 1 – 3 eiro, alus (0, 64 l) veikalā ap 1, 50 eiro, krogā ap 2 – 3 eiro, laivas biļete – 20 centi, ieeja templī – parasti bez maksas, dažreiz ap 1 eiro. Veikalā, jāatzīst, neko citu kā alu neesmu pirkusi, jo, ja uz ielas var paēst par 1 eiro, prāts tā baigi nenesas uz gatavošanu “mājās”.
Ar kukaiņiem pagaidām veicas salīdzinoši labi, droši vien tāpēc, ka esam pilsētā. Daži odi vai kas tamlīdzīgs tomēr ir pamanījušies iekost, kas rezultējies divās niezošās pumpās un vienā apsārtušā pleķī, bet citādi nekas. Būs vairāk jāpiedomā pie pret lidojošo objektu līdzekļa lietošanas, jo potējusies vai tabletes ēdusi šoreiz neesmu. Kāja arī ar katru dienu uzvedas aizvien labāk, tagad sāp tikai pēc ilgākas staigāšanas.
Laiks vilcienā paiet diezgan ātri – rakstot, skatoties pa logu, brīžiem pasnaužot. Tuvojoties Čengmajai, kalni kļūst augstāki un “džungārijs” biezāks. Kaut kāds augs ar ziliem ziediem uzkundzējies citiem kokiem un krūmiem, veidojot kārtīgu biežņu, kā milzu kosas līkst bambusu stumbri – filmē kaut Maugli.
Pusastoņos vakarā iestūrējam Čangmajā, seko kaulēšanās process ar taksistiem, tad kopā ar citiem tūristiem sēžamies kopējā busiņā un braucam uz centru, šoferis mūs izmētā pa hosteļiem. Man šķita, ka šī būs pavisam neliela pilsēta, tomēr tagad, braucot apkārt, tā izskatās gana liela.
Biju nodomājusi tikai nolikt somu un doties ielās, līdz apjautājos kādam jaunietim hostelī, vai šeit pieejamas pilsētas kartes. Viņš man iesaka lietot maps.me un attiecīgi izstāstu viņam telefona sāgu un saku, ka vēl nav izdevies šo dabūt pie dzīvības. Tai un filipīniešu jauktenis, vārdā First (ak, šie vecāki), uzreiz piesakās palīdzēt.
Pastaiga pilsētā var pagaidīt, ja reiz man tāds negaidīts palīgs uzradies. Kopā buramies stundas divas pa iTunes lapu, lejuplādējam un restartējam telefonu, tomēr nekas nenotiek. Beigās tomēr telefons sāk demonstrēt vismaz kaut kādu atsaucību un manas cerības “sit augstu vilni”. Es paralēli rakstu šo ierakstu un biju jau uzrakstījusi, ka viss ir kārtībā, bet tad atkal – bum, atpakaļ “ disabled” ekrāns, šoreiz citādāks un vēl vientuļāks. Jūtos gandrīz kā avīze, kas nopublicējusi, ka Hilarija Klintone ir jaunā prezidente.
Labi, tāpēc jau neiešu gulēt, jo šovakar Čangmajā ir rotaļas ar uguni. Izeju no hosteļa un iesākumā dodos uz nelielu nakts tirdziņu, kurā plānoju paēst vakariņas. Izpētījusi ēdienkarti vienā no lažiņām, izvēlos zaļo kariju. Siekalas saskrien mutē, atceroties vakar ēsto. Diemžēl gatavošana notiek manā acu priekšā un redzot, kā kastrolī iebirst pus paciņas vegetas, sāk rasties aizdomas, ka šī nebūs labākā maltīte Taizemē. Mja, zupā peld figūras, kādas parasti var atrast saldēto dārzeņu iepakojumos, arī garša ir briesmīga. Ceru, ka šī paliks sliktākā maltīte Taizemē vai pat visā ceļojumā. Neko, izsalkums ir remdēts un varu doties baudīt daili.
Pirmajā paviesojos vienā no tempļiem, kas ir pavisam netālu. Gaiši deg sveces un krāsaini lukturīši, cilvēki laiž gaisā laternas, iepriekš nostājoties viens otram pretim un uz brīdi aizverot acis. Neizpaliek arī fotografēšanās. Apskatījusi templi, uz labu laimi virzos tur, kur manā skatījumā jābūt pilsētas centram. Izrādās, ka mans skatījums nav īsti korekts, kā rezultātā minūtes divdesmit virzos pa ielām, kas top aizvien tukšākas. Kad kādā tumšākā posmā ar mani mēģina komunicēt lapu kaudze, palecos divu d augstumā un tālāk eju gandrīz pa ielas vidu. Visticamāk, žurka, to šeit netrūkstot, bet tāpat neomulīgi.
Tieku atpakaļ uz apļa ceļa, pie kura atrodas hostelis un jau gandrīz izlemju iet atpakaļ, bet tad tomēr saņemos – šodien ir pēdējā Gaismas festivāla diena. Kurp doties? Paskatos debesīs un nolemju iet uz vietu, no kuras gaisā paceļas visvairāk izgaismotas laternas. Eju vēl teju stundu, līdz beidzot tieku līdz upei, kur viss notiek. Ļautiņi laiž gaisā laternas, dažas piezemējas uz motociklu kaudzes, citas iestrēgst elektrības vados – īsti drošs šis pasākums nav. Cik dzirdēju, dēļ nodegušām mājām un citām šaizēm, šī tradīcija palēnām tiekot aizliegta.
Jau krietnu brīdi lūkojos pēc labierīcībām, bet tās nekur nemana. Mēģinu ielauzties vienā restorānā, tur cilvēki nesaprot, ko es prasu un negribas to gluži uzskatāmi demonstrēt, citā hostelī durvis ir ciet. Beigās ieraugu kādā ziedu kroņu tirdzniecības vietā arī uzrakstu “tualete”, norādu uz to, un laipni tieku ielaista zemāk redzamajā paradīzē.
Mēģinu saprast, vai saimnieki par šo procedūru vēlas kādu naudiņu, bet neviens neko neprasa, tāpēc pasakos un eju tālāk. “Mem, mem, come back!”, dzirdu saucienus. Laikam tomēr būšu pārpratusi. Eju atpakaļ pie saimniekiem, bet viņi man sniedz vienu no ziedu kompozīcijām. “Gift for you, for good luck”, viņi saka un es jūtos aizkustināta un nokaunējusies par savām domām. Pateicos, kā nu mācēdama, un eju uz upes krastu.
Atradusi vietu, kur var piekļūt ūdenim, aizdedzu sveci un ielaižu kroni ūdenī. Peldi nu, mana veiksme! Veiksme nopeld pāris metrus un tad iestrēgst pie pāris citām, kas piestājušas upes malā. Ceru, ka manējā varbūt ar savu inerci iekustinās stāvošās, tomēr pietrūkst pavisam nedaudz un visas paliek stāvam. Te pēkšņi atpeld nākamā un, viegli aizķērusi manu veiksmi, aizlaiž to pa straumi. Domāju, ka cilvēki tāpat viens otru varētu reizi pa reizei mazliet pabikstīt, citreiz vajadzīgs pavisam neliels grūdiens, lai mēs varētu saņemties kaut ko paveikt.
Gana izpriecājusies par gaismām, soļoju atpakaļ uz hosteli. Drusku apsamaldos papīra kartē (kā man tomēr pietrūkst tas sasodītais telefons), bet, apjautājusies padomu citiem tūristiem, drīz nonāku pazīstamā vietā. Ir divi naktī, kad ierodos hostelī un pie tā durvīm sapulcējušies jaunieši laiž vaļā dziesmu pēc dziesmas. Nē, nē, ej gulēt! Šoreiz paklausu nogurumam un lienu zem segas. Precīzāk būtu teikt – vienkārši apguļos ar visām drēbēm un cenšos aizmigt. Šis ir lētā gala hostelis, kurā gaisa kondicionieris izdod vien rūcošus trokšņus. Tiem drīz pievienojas meitene, kura guļ augšējā gultā virs manis, ik pēc trim minūtēm klepojot vai iesmejoties. Kādā brīdī tomēr nogurums ņem virsroku un izdodas aizmigt.
- gada 15. novembris, 6. diena
Izdevumi:
Nakšņošana – 5 eur
Proviants – 2 eur
Transports – 19 eur
Citi – 4 eur
Kopā – 30 eur
Bilance: – 111 eur
