Rīga – Stambula – Bangkoka

Ināra aizved mani uz lidostu. Parasti es neatļaujos tramdīt draugus, bet šoreiz nudien negribas vīstīties ziemas drēbēs tikai tāpēc, lai tiktu līdz lidostai. Vispār šoreiz esmu sakrāmējusies mazliet neraksturīgi sev – man nav līdzi guļammaisa, toties ir divas kleitas. Un vēl vesels lērums ar drēbēm, laikam iepriekšējā brauciena “trauma” – bija tik ļoti apnicis gadu no vietas vilkt vienu un to pašu, ka šoreiz esmu sagatavojusi mazliet daudzveidīgāku garderobi.

Tā kā man mājās vairs nebija normāla interneta, šoreiz neesmu iečekojusies, tāpēc stāvu kopā ar pārējiem pasažieriem reģistrācijas rindā. Drusku jocīga sajūta, bet nekāda vaina. Somu bez liekiem jautājumiem man atļauj ņemt līdzi rokas bagāžā, pat nepārbauda svaru. Vispār man patīk lidot “ar turkiem”, diezgan liberāla attieksme un garšīgi dod ēst.

Somu gan joka pēc uzlieku uz citiem svariem. Man cilvēki bieži mēdz jautāt, cik tad īsti sver mana mugursoma, un es parasti nezinu, ko atbildēt. Tagad zinu – 9 kilogrami un 800 grami. Labi, tie grami ir šokolādes sieriņi, āboli un tamlīdzīgi Latvijas našķi, kas drīz pazudīs, bet 9 kilo diez vai ies mazumā. Tomēr sajūta nav smaga, šāds svars man šķiet visai adekvāts.

Jāatzīst, es nekad nebiju lidojusi no Rīgas lidostas C termināla – tā ir pavisam jauna un glauna pasaule. Prieks redzēt, kā lidosta attīstās. Piemēram, nesen piefiksēju Kopenhāgenā jauna dizaina krānus, kur roku žāvēšana notiek tupat, kur mazgāšana. Tagad šādi krāni ir uzstādīti arī Rīgā. Sīkums, bet patīkami.

Lidmašīna ir klāt laikus un lidojums līdz Stambulai parit pavisam ātri – vakariņas, filma, mazliet rakstu darbi un klāt esam. Šoreiz laižamies pāri visai pilsētai, man bija aizmirsies, cik milzīga ir Stambula – māju uguņi stiepjas, cik tālu redz skatiens, lidojam pāri tiltiem, mošejām, līcim. Skaisti.

Līdz Bangkokas lidmašīnai jāgaida trīs stundas, apvaldu vēlmi iet našķēties ar turku gardumiem (tikko taču bija vakariņas, ko vēders nez kāpēc aizmirsis) – sēžu un rakstu. Laiks aizrit ātri un drīz jau atkal esam gaisā. Cerība, ka tikšu pie brīvas blakus sēdvietas, izgaist diezgan ātri – lidmašīna ir pilna un man blakus ieriktējies padrukns pāris no Ukrainas. Parasti man garie lidojumi nešķiet diez ko grūti, bet šoreiz ir citādāk. Nakts vidū ir tik karsts, ka vienu brīdi apsveru – vemt vai ģībt. Kaut kā tomēr izdodas sadzerties ūdeni un savaldīties. Gulēt gan praktiski nesanāk, tāpēc galā nonāku viegli dūmakainā stāvoklī.

Pie vīzas iegūšanas viss veicas labi, vienīgi no septembra beigām stājusies spēkā jauna maksāšanas politika un man atņem 2000 batus (52 eiro), kādreizējo 1000 vietā. Uz pilsētu aizved moderns vilciens un, izkāpjot gala stacijā, pirmo reizi apņem Āzijas svelme, līdz tam gaiss bija kondicionieru varā.

Līdz hostelim ir kilometri pieci un nolemju tos mērot kājām. Vai nu dēļ negulēšanas vai straujās klimata maiņas, jūtos kā uz Mēness. Āzija ir tieši tāda, kādu to atceros, tikai šobrīd ir sajūta, ka apkārt notiekošais uz mani neattiecas. Galīgi aizmirsušās ielas šķērsošanas iemaņas. Pie viena krustojuma nostāvu trīs luksofora ciklus – nevaru saņemties pāriet. Neierastā virziena satiksme nepalīdz, šeit visiem auto stūre kreisajā pusē un uz ceļa jāuzmanās citādāk nekā ierasts.

Eju, vadoties pēc maps.me aplikācijas, kura vienā brīdī uzkaras. Lēnām satumst un esmu jau gatava padoties un ņemt kādu taksi vai tuktuku, tomēr telefona restarts palīdz un, saprotot, ka vairs palikuši nieka 2 km, turpinu soļot. Pirmajās dienās man patīk staigāt, kamēr rodas izpratne par cenām un izdevīgākajiem transporta veidiem.

Hosteli atrodu bez problēmām un tas izskatās tikpat labi kā bildēs – stilīgs lobijs, ātrs internets, tīras dušas un ērtas gultas vietas: matracis ir plats un katrai gultai ir aizkariņš, attiecīgi var tikt pie lielākā hosteļu deficīta – privātuma. Iekārtojusies apvaldu pirmo instinktu ļauties miegam un nolemju aiziet kaut ko apēst un iedzert vienu alu.

Vakariņās mazā ielas ēstūzītī pasūtu tradicionālu garneļu zupiņu. Apkalpotājs apvaicājas, vai gribēšu to asu un saku kategorisku nē – kamēr ķermenis nebūs apradis ar jaunajiem apstākļiem, gribu ēst salīdzinoši “mierīgi”. Ielieku mutē pirmo karoti un mute piepildās ar citronzāles un citiem aromātiem, kurus es tā dievinu. Nākamās parādās asaras. Gribētu zināt, kā garšo asā zupiņa. Labi, negribētu. Gan jau pēc pāris nedēļām grauzīšu čili kā popkornu, bet pirmajai reizei arī šī deva ir par stipru. Uz bļodas beigām jau vairs tik traki nešķiet un kopumā esmu apmierināta ar “welcome vakariņām”.

Paņemu “piemājas sevenelevenā” vienu alu un uzkāpju uz jumta terases, lai pavadītu laiku ar datoru. Tur sēž trīs puiši. Nu kas ir labāka sabiedrība – viens dators vai trīs puiši. Protams, dators nonāk somā. Džonatans ir no Beļģijas, Johannes un Jenss ir vācieši. Divi no viņiem, tieši tāpat kā es, ir nolaidušies tikai šovakar. Par spīti nogurumam, sarunas veicas labi un nolemjam aiziet uz vēl kādu alu. Jenss šeit nav pirmo reizi un zina netālu vietu ar brīnišķīgu jumta terases bāru. Mēs līkumojam pa mazām ieliņām minūtes piecpadsmit līdz klāt esam. Saviem spēkiem es to vietu nemūžam neatrastu. Viss ir kā solīts – vieta patiešām feina un turpinām tērgāšanu tur. Rezultātā hostelī atgriežamies jau krietnā naktī. Īsāk sakot – galīgi negaidīts un izdevies pirmais ceļojuma vakars.

2016. gada 10., 11. novembris

Izdevumi:

Nakšņošana – 13 eur

Proviants – 13 eur

Transports – 1 eur

Citi – 52 eur

Kopā – 79 eur

Bilance: – 29 eur