Grācija, grācija!

Aizbraukšanas diena pienāk pelēka un lietaina, droši vien tāpēc, lai mums nebūtu tik žēl doties prom no Itālijas. Bet, jābrauc vien mājās – man atlikušas dažas dienas līdz Āzijas lidojumam, Māra ir noilgojusies pēc savējiem, īpaši mazā, kurš viņas prombūtnes laikā drusku apslimis.

Laura mūs palutina ar burvīgām brokastīm un uz atvadām ietūca līdzi vakarnakts šokolādes mafinus. Pasakām “ciao” Dāvidam un sēžamies auto, lai dotos uz staciju. Tur saspiežam Lauru, vēlreiz pasakām paldies un nesamies uz metro. Jūtam, ka laika nav atlicis daudz, tāpēc ejam vieglā riksītī. Stacijā ir vairāki peroni un sākam kāpt lejā pa galējo, bet, nokāpušas līdz pusei, konstatējam, ka metro stāv pie blakus perona. Nokāpjam pa kaimiņu kāpnēm, lai konstatētu, ka metro tur stāv, tomēr ar ciet durvīm – iekāpšana ir no otras puses, tās pašas, kur gājām pirmīt. Nu, lūk. Kamēr mēs skrienam augšā lejā vēlreiz, metro priecīgi aiztaisa durvis un aizbrauc. Esam nokavējušas kādas sekundes desmit. Un, ja būtu vēl pāris soļus paspērušas lejup ar pirmo piegājienu, nebūtu nokavējušas nemaz.

Saskatāmies un sākam smieties. Māra piebilst, ka šī nav pirmā reize, kad centusies ielauzties stāvošā metro no nepareizās puses, es atminos savu bagātīgo pieredzi lidmašīnu nokavēšanā. Ceram, protams, ka šī nebūs tā reize, jo esam rēķinājušas ceļā pavadāmo laiku ar krietnu rezervi. Pēc pusstundas pienāk nākamais metro un tad jau viss notiek kā pa diedziņu. No metro pārsēžamies vilcienā uz lidostu, tur aši izejam drošības kontroli un esam pie mūsu vārtiem laikus.

Atkal varam izstiept garās un nogurušās kājas pirmajā lidmašīnas rindā, tiekam pie avīzēm, smaidiem un vakariņām. Tiešām vēlreiz milzum lielais paldies Air Baltic par izvizināšanu! Citā situācijā lidojums uz Eiropu nekādu pārmērīgu robu budžetā nebūtu iecirtis, bet šajā, kad bija jāpiemērojas datumiem, nevis cenām, tas būtu bijis diezgan “sāpīgi”. Citiem vārdiem sakot, man šķiet, ka, pateicoties Air Baltic, man būs viens mēnesis Āzijā vairāk, kam vismaz teorētiski vajadzētu iepriecināt arī jūs – būs vairāk, ko lasīt :).

Ja jau iesāku par naudu – mēs līdz galam budžetā neiekļāvāmies, paredzēto 200 eiro vietā iztērējām aptuveni 250, kas nozīmē, ka mūsu dienas izdevumi bija 25 eiro. Nu, bet ceru, kas tas tāpat iekļaujas “budžeta” kategorijā.

Droši vien tie no jums, kas sekoja līdzi akcijai “Kāp līdzi mugursomā” no paša sākuma, pie sevis nodomāja – nez, ar ko gan Zane aizbrauks ceļā un kā tas būs – ceļot ar pilnīgi svešu cilvēku. Katrā ziņā es par to domāju, Māra arī par to domāja. Mēs iepazināmies pagājušās trešdienas rītā, īsi pirms izlidošanas, bet tagad šķiet, ka esam pazīstamas vismaz mūžību. Vismaz man tā šķiet.

Māra bija vienkārši ideāls ceļojuma kompanjons – aši pielāgojās situācijai, priecājās par notiekošo, lai kas tas būtu, un neķēra kreņķi grūtībās. Vakarā, kad mūsu namatēvs bija drusku pazudis, es biju tā, kas sāka jau pukoties, bet Māra vien noteica, ka pat šajā situācijā jūtas “interesanti”. Un pats galvenais – mums bija kaut kāda pustelepātiska saprašanās – daudzas reizes viena pateica teikumu, ko domā otra, un pēdējā vakarā bez iepriekšējas sarunāšanas vienlaicīgi uzsākām vienu un to pašu dziesmu.

Par dziedāšanu runājot. Mārai ir lieliska balss un atmiņa. Viņa var vienkārši sākt uz ielas citēt Māras Zālītes dzeju vai kaut ko dziedāt, tematiskākā bija dziesma no izrādes “Sfinksa”. Atbildot metro izskanējušam “grazie”, Māra uzsāk “man ir tas gods Itālijas valsts un valdības vārdā pateikties jums, šie ziedi no itāļu nācijas. Grācija, grācija!” (14:47)

Vai Māra tagad varētu ceļot viena? Noteikti. Es teiktu, ka viņa to būtu varējusi arī pirms šī brauciena, jo mūsu ceļojumā viņa acīgāk nekā es pamanīja visādas pieturas, ātrāk noorientējās kartē un vispār uzvedās kā kārtīgs mugursomnieks. Zinu, ka atkārtojos, bet gribu pateikt vēlreiz – esmu ārkārtīgi priecīga, ka mans ceļabiedrs bija tieši Māra. Pāāāldies! Un, paldies arī Laurai, kas uzrakstīja radošo pieteikumu un Likteņa Pirkstam (sadarbībā ar Zandu un Ivaru)!

Un visiem pārējiem – milāniešiem, kas mūs uzņēma un izklaidēja, labajam laikam un itāļu pavāriem – paldies! Un, protams, jums, mīļie lasītāji! Uz sazināšanos jau pēc dažām dienām no Bangkokas!