Mežs pilsētā un vakariņas milāniešu gaumē

– “Vislabākais ir brīdis, kad lidmašīnas riteņi atraujas no skrejceļa”, saku Mārai mirklī, kad tas notiek.

– “Jā, un arī tas, kad lidmašīna izlido cauri mākoņiem un nonāk saulē,” Māra piebilst.

Drīz vien notiek arī tas. Zem mums paliek sniegotā Latvija un mēs, laika apstākļu neietekmētās saules apspīdētas, laižamies uz dienvidiem, uz Milānu. Turp mūs vizina Air Baltic, kas šomēnes sarakstījis visādas interesantas lietas par šo pilsētu savā žurnālā un ieteica tieši šo galamērķi. Šoreizīt man nebija svarīgi, uz kurieni lidot, galvenais, lai varu aizvest piedzīvojumā kādu cilvēku, kas līdz šim nav ceļojis viens.

Kā jau jūs zināt – mana ceļa biedrene ir Māra. Māra ir no Rēzeknes, bet tagad kopā ar ģimeni dzīvo Rīgā. Par vīru apņēmusi lietuvieti, mājās aug divarpusgadīgs puika. Kad vaicāju, kā Māra pie lietuvieša tikusi, atbilde ir gana jauka –  rezumējot īsumā, iepazinušies Delfu komentāros. Savulaik, kad Latvijas sieviešu basketbola komanda vinnējusi kaimiņus, mūsējie esot par šo tēmu rakstījuši interesantus komentārus un Māra, kas pārzinājusi lietuviešu valodu, nolēmusi dažus pārtulkot, lai arī leiši saprot, kas noticis. Nākamais vīrs tos ievērojis, arī kaut ko iekomentējis, sākuši sarakstīties un tad jau iepazinušies “pa Īstam”. Ikdienā Māra kopj valodas lauciņu, tulkojot un koriģējot tekstu tekstus – sākot no traktora darbināšanas shēmām līdz medicīnas aparātu lietošanas instrukcijām.

Lidmašīnā iekārtojamies pirmajā rindā. Lai arī esmu lidojusi neskaitāmas reizes, nespēju atcerēties nevienu, kad būtu iznācis sēdēt biznesa klasē. Šoreiz Air Baltic ir atsaucies manam lūgumam uzsaukt biļetes šai akcijai, un, par lielu pārsteigumu, vēl nosēdinājis mūs biznesa beņķos. Tas nozīmē, ka sēžam kā kundzes un vēl tiekam pie gardām brokastīm. Pāāāldies!

Kad vēderi pilni un kafija izdzerta, cenšamies drusku pagulēt – lai tiktu uz šo reisu, esam cēlušās četros no rīta. Iemigt lāga nesanāk, drīz jau uzsākam piezemēšanos Malpensas lidostā. Itālija mūs sagaida ar agru rudeni – vairums koku un zāle vēl zaļa, vien vietumis lapas iekrāsotas sārtos un dzeltenos toņos. Esam atlidojušas vismaz vienu mēnesi atpakaļ, ārā ir + 12.

Uz centru tiekam ar autobusu parasto, tad ar kājām aizčāpojam līdz hostelim, šovakar paliksim pilsētas centrā, pēc tam pārcelsimies uz attālākiem rajoniem pie kaučsērfinga ļaudīm. Esam ieradušās nedaudz pirms reģistrācijas laika, mūsu istabas vēl nav gatavas. Nolemjam sagaidīt, kamēr tās atbrīvosies, un iekrītam ērtā dīvānā un internetā.

Kad tiekam istabiņā, nespējam pretoties gultas valdzinājumam un uz pāris stundām noliekamies diendusā, lai kaut cik atgūtu spēkus pastaigai pa pilsētu. Kad brīdi pašņākts, ielokām vēderā Māras tālredzīgi līdzpaņemtās “desmaizes” un esam gatavas Milānai.

Lēnām klīstam pa ielām un vērojam apkārt notiekošo – mājas, kokus, cilvēkus, veikalu skatlogus. Mūsu pirmais mērķis, līdz kuram gan nonākam līkumu līkumiem, ir mājas ar kokiem, par kurām izlasījām Air Baltic žurnālā un nolēmām apskatīt dzīvē. Par godu Expo 2015 divos 80 un 112 metrus augsto debesskrāpju balkonos sadēstīti vairāk nekā 900 koku, 5000 krūmu un 11 000 augu. Gan pa gabalu, gan pienākot tuvā, ēkas izskatās satriecoši – mežs ienācis pilsētā pavisam tiešā veidā.

Pēc tam tupinām ceļu centra virzienā, priecājoties par grafiti, pabāžot degunu vienā otrā baznīciņā un patīksminoties par gardumiem veikalu vitrīnās. Nonākušas centrā, izpildām obligāto tūristu pasākumu – apgriežamies riņķī uz baltā vērša krāniņa, precīzāk, uz vietas, kur tam teorētiski būtu jāatrodas un nofotografējamies pie cakainās katedrāles.

Pēc tam esam gatavas vakariņām – šovakar satiksimies ar Paolo un viņa draugiem. Paolo vasarā palika pie manis un, uzzinājis, ka ielidojam Milānā, uzaicināja pievienoties kopīgā vakarēšanā. Tad nu šovakar uzzinām, kas ir aperativo. Tā ir viena lieliska Milānas tradīcija. Vakarā, no kādiem septiņiem līdz kādiem pusdesmitiem, pasūtot vienu dzērienu, kas maksā ap 8 eiro (vismaz mūsu situācijā), var iet un cienāties pie bāra bufetes un ēst, cik lien. To mēs arī darām. Un nav tā, ka tur pieejami pāris sakaltuši prjaņiki. Risoto, pasta, n-tie sieri, salāti, dažādas gaļas, picas, maizītes – viss tik garšīgs. Tā nu mēs liekamies pilnas, paralēli tērzējot ar Paolo un viņa kolēģiem un draugiem. Brīdī, kad vairs nevaram dabūt iekšā pat pūdēto sieru, skaidrs, ka ir gana. Pārējie vēl turpina vakaru, bet mūsu nogurušās kājas un pilnie vēderi neglābjami spiež pie zemes. Vairs nav spēka vairāk nekā 4 kilometriem, kas ejami līdz hostelim, tāpēc izmēģinām vietējo metro sistēmu, kas par 1,50 mūs aizvizina teju līdz hosteļa durvīm.

Izdevumi (2. pers.)

Transports – 19 eiro

Nakšņošana – 28 eiro

Proviants – 32 eiro

Kopējais cipars – 79 eiro (turpmākās dienas centīsimies laboties :))