No ceļotājas par krāsotāju

Stāsti

Vējš ir pilnībā norimis, arī lietus šķiet nogarlaikojies. Dunkans man vēl atļauj aizstūrēt līdz lidostai, tad mūsu ceļi šķiras – viņš vēl kādu dienu paliek tepat, tad dodas Kopenhāgenas virzienā, es lidoju mājup. Reikjavikas drošības kontrolē rindu nav, lidmašīna ir klāt laikus un drīz vien jau traucamies atpakaļ uz Eiropu.

Londonas Lutonas lidostā ir pavisam cita aina – cilvēku pūļi, rindas uz drošības kontroli 20 minūšu garumā, baigais konveijers. Vispār jau traki būt Londonā un neaizšaut līdz centram, bet šoreiz laika ir pārāk maz. Izklaidēju sevi ar rakstīšanu un drīz vien klāt ir lidmašīna uz Rīgu. Tā izlido ap septiņiem vakarā, kas nozīmē, ka pirms desmitiem esam Rīgā. A, nē. Pa vidu pārlidojam pāri divām laika stundām, kas man nemanot bija piemirsies, attiecīgi piezemējamies drusku pēc pusnakts.

Šis fakts droši vien nebūtu nekas īpašs, ja nenotiktu tas, kas notika. Pirmkārt, autobusi vairs neiet. Nav nekāda lielā bēda. Pieeju pie takšu rindas gala un pajautāju pirmajam pasažierim, vai viņš brauc centra virzienā un, saņēmusi apstiprinošu atbildi, palūdzu atļauju uz vienu posmu pievienoties. Jā, no problem. Piešķiru austrāļu puisim pāris padomus par Rīgu un drusku naudas par taksi.

Izkāpju vietā, kur novietots auto, lai brauktu mājās. Nu, lūk. Tā kā biju domājusi, ka ielidošu ap desmitiem, attiecīgi nebiju vienojusies par mašīnas savākšanu nakts vidū, tāpēc nebiju pārāk pārsteigta redzēt, ka tā atrodas aizslēgtu vārtu otrā pusē. Cik tur tā darba, jāsazvana apsardze un jāpalūdz, lai mani izlaiž. Ja vien telefons nebūtu izlādējies. Pag, to var uzlādēt no datora. Ups, pareizi, lidmašīnā bija rakstīšanas iedvesma, bet Londonā nepareizie elektrības kontakti, attiecīgi arī dators ir izlādējies.

Tā, nu jau ir pāri vieniem, esmu klusā, no centra diezgan attālā vietā. Ko darīt? Pārdomādama iespējas, soļoju uz priekšu, līdz pamanu, ka no kādas ēkas iznāk divi puiši – uzpīpēt. O, dzīvība. Aizeju pie viņiem un izsūdzu savu bēdu, lūdzot atļauju uz mirklīti ieiet iekšā un uzlādēt telefonu. Teorētiski es nedrīkstētu šai vietā atrasties, bet puišiem sirds nav no akmens un viņi mani ielaiž. Kamēr lādējās telefons, paspējam drusku iepazīties un, ejot laukā, šie saka, ka, ja nu gadījumā kas, lai nākot atpakaļ.

Aizčāpoju atpakaļ līdz vārtiem un zvanu apsardzei. Izrādās, nejaušas sakritības dēļ, tieši šonakt apsardze nav uz vietas objektā un nepastāv nekāda iespēja atvērt vārtus nakts vidū. Ou, well. Labi, nevienam zvanīt darbadienas naktī negribas, iemetu Feisbukā lūgumu uzzvanīt man, ja kāds tomēr neguļ. Reakcijas nav un telefons atkal nomirst. Neko, eju vien atpakaļ pie puišiem.

Šie man atrod paklājiņus, uz kā gulēt, izvelku no somas guļammaisu, kuru Islandē neiznāca izmantot un sataisos pāris stundas pasnaust. Telefons atdzīvojas un kāda jauka lasītāja piedāvā naktsmājas centrā. Bet nu jau esmu noskaņojusies palikt tepat, mašīnas tuvumā, nevis meklēt taksi, braukt uz centru, tad rīt atkal uz šejieni.

Mēģinu pagulēt, bet nesanāk. Ir tik labs un komisks noskaņojums, reāli nāk smiekli par situāciju, kādā šobrīd atrodos un esmu ļoti aizkustināta par cilvēku izpalīdzību. Arī puišu trokšņošana nepalīdz iemigt, tāpēc nākamajā reizē, kad šie iet garām, pieslejos un prasu, vai nevajag palīdzēt.

– “Kas ir, miegs nenāk?”.

– “Nenāk gan”.

– “Davaj, ejam”.

“Tā dzīve gan ir viena jocīga lieta, vai ne”, pēc brīža saka viens no puišiem kurzemnieku izloksnē, “vienā brīdī tu sēdi lidmašīnā un nākamajā – līmē skoču uz sienām”. Atbildu ar piekrītošu nomurmināšanu, cenšoties pēc iespējas precīzāk pielīmēt līmlentu grīdas līstei. Puišiem ir laiks līdz sešiem no rīta, lai veiktu kosmētisko remontu šajā vietā. Kad skoča līmēšana ir pabeigta, tieku paaugstināta par krāsotāju. “Faktiski varētu teikt, ka esmu ar iepriekšēju pieredzi, ja nagu lakošana skaitās”, reklamēju prasmes. Nakts izskaņā tieku pazemināta par apkopēju – jānokopj radītais bardaks, šur tur krāsa tomēr pamanījusies pasprukt garām. Tā mēs vairākas stundas pavadām, paralēli strādājot un dzenot jokus. Kad uz rīta pusi parādās viens no uzraugiem, joki drusku pieplok. Cits priekšnieks vispār esot tāds, kas jokus nesaprot. “Kad viņš parādās, lietus sāk līt”, paskaidro puiši.

No rīta sešos viss ir pabeigts, objekts spīd un laistās. Puiši pat baras, kāpēc es tīru visu grīdu, bet atbildu, ka gribu, lai klienti brīnās, ka pēc celtnieku darbošanās viss ir tik kārtīgs. “Redz, labi strādā un par firmas prestižu arī rūpējas”, šie mani liela uzraugam. Tagad izskatās, ka visi ir priecīgi, ka nakts vidū šiem uzpeldējis bezmaksas papildspēks. Atvadoties puisis pastiepj pretī kulakā savilktu roku, uzsitu pretim. “Tad rīt, vienpadsmitos vakarā mēs turpinām blakus telpā, ja”, šis uzsauc.

Tagad vārti ir plaši atvērti, sēžos karietē un stūrēju mājās. Saprotu, ka esmu pavadījusi nakti nelegāli brīvprātīgā darbā, un esmu par šo pieredzi priecīga bez gala. Septiņos no rīta ieritinos zem trīs segām un aizmiegu kā ķieģelis. Home cold home.

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.