“Vai tu esi laimīga?”, Dunkans prasa rudmatainai meitenei, kuras augšdelmu rotā mitoloģisks, uz galvaskausu kaudzes stāvošs zirgs. Droši vien septiņos no rīta šādus jautājumus viesnīcas uzņemšanas meitene nav īpaši radusi dzirdēt, tomēr atbild apstiprinoši un, kā vairums sastapto šejieniešu, apgalvo, kas par spīti skarbajam klimatam, nevar iedomāties savu dzīvi nekur citur kā Islandē.
Šodien mums ir jātiek līdz Reikjavikai, lai vai tur kas, jo no rīta ir mans lidojums mājup. Pārvaramais attālums nav nekāds briesmīgais, tomēr mani dara nemierīgu laika apstākļi. Meitene viesnīcā piekodināja piesargāties, jo piekrastē esot izsludināts plūdu brīdinājums; vikingu puisis, ar kuru tērzēju internetā, arī atsūtīja ziņu, lai mēs braucot uzmanīgi – tuvākajā diennaktī būšot stiprs vējš un lietus. “Stiprāks nekā parasti”, viņš piebilda. Un arī veikalā, kurā esam piestājuši nopirkt ko ēdamu pusdienām un vakariņām, darbiniece (ar kuru Dunkans uzsāk vienu no saviem iztaujāšanas raundiem) atzīst, ka viņi ļoti uztraucoties par to, ka tūristi neseko līdzi laika prognozēm. Vietējiem tas esot ieradums – pirms kur doties, pārbaudīt, vai laika apstākļi ir atbilstoši. Bet tūristi neklausās vietējās ziņas un neapskatās prognozi internetā, tāpēc bieži vien nonāk situācijās, kad šie jāpestī laukā.
Vietējo brīdinājumu pastiprina ceļa malā redzams traktors, kas kaut kādā veidā nonācis vēkšpēdus grāvī. Apkārt šiverē ātrie, nav omulīgs skats. Nospriežam, ka mūsu mērķis ir pēc iespējas ātrāk atgriezties pilsētā, jo uz vakaru sola vēl stiprāku vēju. Jau tagad, kad klajākā vietā pretī nāk autobuss vai smagais, noturēt mazo “VW up” uz ceļa ir zināms izaicinājums. Zem tiltiem traucas brūnas ūdens straumes un līmenis ir pavisam tuvu ceļam. Jāteic arī, ka šajā lietū un vējā pastaigāties diži negribas, tāpēc pa ceļam esošos ūdenskritumus apskatām, uz mirkli izkāpjot no auto, dažās vietās neizdarām pat to. Vienīgā vieta, kur paejamies drusku vairāk, ir ūdens klajs netālu no lielākā ledāja, kurā var novērot vienu otru aisbergu. Protams, tie nav salīdzināmi ar Antarktīdā redzētajiem, bet tāpat prieks apskatīt. Man visskaistākie liekas caurspīdīgie ledus gabaliņi, kas izskaloti okeāna piekrastē, kā dzintari pie mums. Saulainā dienā te vispār no priekiem varētu traks palikt. Pašu ledāju gan miglas dēļ redzam tikai vietumis un pa gabalu, jo ceļš, pa kuru bijām domājuši piebraukt tam tuvāk, jau ir slēgts. Pārāk par to neskumstam, jo arī ledājus abi esam gana daudz redzējuši.
Reikjavikā nonākam sveiki un veseli, un pat diezgan agri. Esmu norezervējusi nelielu dzīvoklīti, kura akcijas cena ir stipri līdzīga hostelim, bet palikšanas apstākļi – nesalīdzināmi ērtāki. Pagatavojam vakariņas: mums šovakar ir vārīti kartupeļi ar grilētu cāli, esam nolēmuši šādi “atzīmēt” mūsu ceļojuma beigas, pie reizes atceramies ASV braucienu, kad grilēts cālis bija mūsu biežāk ēstās pusdienas. Lai arī vēl nav pat astoņi vakarā, Dunkans aiziet gulēt, bet es – satikties ar vikingu.
Aisteinu nevar nepamanīt – gludi skūta galva kontrastē ar milzīgu rudu bārdas ērkuli, kuram kaut kur pa vidu parādās plats smaids. Viņa senči nonākot no pirmajiem ieceļotājiem Islandē. “Jā, jā, esmu vikings, nevarētu to noslēpt, pat, ja vēlētos”, Aisteins smejas. Apjomīgais vīrs apvieno visai neparastas nodarbes – sit bungas n-tajās Islandes grupās, aizraujas ar dārzkopību un strādā ar problemātiskiem pusaudžiem. Tā kā no šīm nodarbēm dārzkopība man ir vistuvākā, drīz vien esam iegrimuši diskusijā par augsnes kvalitāti, sēklu diedzēšanu un “mērāmies” ar telefonos fiksētajām ražas fotogrāfijām. Aisteins apgalvo, ka Islande importē dārzeņus un zaļumus, kurus nebūtu nekāda problēma izaudzēt šeit uz vietas. Viņš uzskata, ka valstij rūpnīcu vietā vajadzētu vairāk būvēt siltumnīcas – to apsilde tiek nodrošināta ģeotermiski, bet gaisma – ar elektrību, kas Islandē tiek radīta ar ūdens spēku, attiecīgi ir salīdzinoši ekoloģiska un lēta. Savukārt vairums šeit uzbūvēto rūpnīcu nekādu labumu Islandei nedod. Ārvalstu investori iesākumā ir atbrīvoti no nodokļiem radīto darbavietu dēļ, bet brīdī, kad ražotne sāk nest peļņu, tā tiek investēta kādā no mātes kompānijām, attiecīgi nodokļi netiek maksāti ilgtermiņā.
Aisteins arī apgaismo mani vulkānu jautājumā – es biju iztēlojusies vulkānus kā individuālus uguns spļāvējus, kas šad un tad nevar saturēt savu versmi un tad ar spļauj to visu ārā. Izrādās, ka vulkāni visbiežāk iet gaisā tādā kā līnijā, kas vijas no Reikjavikas reģiona cauri visai salai ziemeļaustrumu virzienā. Lielāko postu šādi izvirdumi mūsdienās radot nevis Islandei, kas gandrīz vai priecājas par augsni bagātinošajiem pelniem, bet gan Eiropai, uz kurieni vējš aiznes indīgos izmešus, kas nonāk zemē lietus veidā. Prasu, vai nav drusku neomulīgi dzīvot uz vulkāna, bet Aisteins tikai smejas – ja sala uziešot gaisā, tad uziešot – tur nu neko nevar darīt.
Uz kreisās rokas delma pamanu divus tetovējumus un prasu, ko tie nozīmē. Tad nu saņemu veselu lekciju par senajām islandiešu zīmēm, dažās no tām samanu līdzību ar mūsējām. Zīmju apraksti ir bezgala amizanti, var palasīties, ja ir brīvs brīdis.
Taujājot par Aisteina senčiem, tieku pie šāda stāsta. Viens no vecvecvectēviem esot bijis diezgan oriģināls cilvēks, par kuru leģendas klīst vēl šobaltdien. Viena no tām ir sekojoša. Islandes dienvidu piekrastē viņš izdomājis uzbūvēt baznīcu, bet naudas neesot bijis. Tad nu viņš centies pārliecināt vietējos uzņēmējus, lai piešķir šim mērķim līdzekļus, tomēr viņi nav piekrituši. Tomēr atteikums neesot atturējis senci no idejas. Viņš devies uz vienu no ostām, sarunājis importētus kokmateriālus uz nomaksu, kā rēķina adreses norādot tos pašus uzņēmējus, un saorganizējis baznīcas uzcelšanu. Pavasarī, kad rēķini sasnieguši vietējos, viņi bijuši diezgan dusmīgi. Pamanījis, ka šie nāk uz māju, vecvecvectēvs licies slīpi un izlicies slims (šī taktika ir diezgan populāra vēl mūsdienās). Kad uzņēmēji ienākuši iekšā, viņš atzinies izdarītajā un lūdzis piedošanu, jo tāpat drīz miršot. Piedošanu saņēmis un pēc tam negaidīti strauji atlabis un pārcēlies uz citu vietu. Tā viņš “gandrīz nomiris” vēl vairākas reizes. “Jauks stāsts”, es smejos. “Galvenais – tas ir patiess”, Aisteins piebalso.
Aisteins saka, ka ne tikai paši islandieši ir lieli šejienes patrioti, arī ārzemnieki bieži vien top Islandes savaldzināti un turpina atgriezties. Ceļojot vienmēr paliek kaut kas neapskatīts un neiepazīts, bet parasti es to neuzskatu par pietiekami iemeslu, lai vēlreiz brauktu uz to pašu vietu, jo ir tik daudz vēl neiepazītu zemju. Tomēr, jāatzīst, šodien teicu Dunkanam, ka apsveru domu atbraukt uz šejieni vēl kādu reizi. Uz atvadām tieku pie Aisteina vikingu apskāviena un viņš, aizlāčojot prom savā virzienā, nosauc man pakaļ: “Redzēsi, tu atgriezīsies!”.
