Zaļi brīnumi

No rīta veltām pēdējās pateicības veltes un vārdus jaukajai mājvietai un, iekoduši vieglas brokastis, dodamies ceļā. Visas Islandes dienas esam izbraukuši plus mīnus ap astoņiem, kolīdz aususi gaisma. Tas neesot nekas neparasts – tūristi parasti cenšoties paņem no Islandes maksimumu, arī alkoholu bieži vien nelieto. Ne tikai tāpēc, ka arī tas šeit ir dārgs prieks, bet gan tāpēc, ka žēl izniekot nākamo dienu.

Mūsu ceļš atkal ved gar Detifoss ūdenskritumu, kuru varam aplūkot no otras kanjona malas. Šoreiz Dunkans ir spriganāks un aizskrien lejup pa taku, es palieku kūkot mašīnā, jo vakardienas trauma nav nekas briesmīgs, tomēr pārvietošanās ir apgrūtināta. Gaidot Dunkanu, klausos viņa nopirkto islandiešu mūziku, šo, lūk.

Pāris stundas mūsu ceļš ved pa Mēness virsmai līdzīgu apvidu, tad nogriežamies uz asfalta un ainava nekavējoties izmainās. Kļūst zaļāks, un no kalniem ik pēc pārdesmit kilometriem lejup plūst nelielas tērcītes un ūdenskrituma nosaukuma cienīgas tērces. Šis apvidus nedaudz atgādina Norvēģijas daili, vien kalni ir nedaudz piezemētāki.

Ap pusdienas laiku esam nonākuši Egilsstadir pilsētā, kad mums jāizšķiras – līdz kurienei šodien brauksim. Kamēr Dunkans koķetē ar informācijas centra meitenēm, es pētu naktsmāju piedāvājumu. Izskatās, ka mums jāizvēlas starp palikšanu relatīvi netālajā Hofn pilsētā vai jātiek vismaz līdz Vik, kas ir kādus 270 km tālāk, jo pa vidu nekādas sakarīgas palikšanas vietas nerādās. Saskaitījuši stundas turp un atpakaļ, paliekam pie tuvākā galamērķa. Tas gan nozīmē, ka arī pēdējā pilnā Islandes diena būs pamatīgs brauciens, bet neko darīt, pārmaiņas pēc izbrauksim septiņos. Vietējie biedē ar pavisam negantu laiku, es tomēr ceru, ka tik traki nebūs. Līdz šim mūs laiks ir lutinājis – sauli esam redzējuši katru dienu, arī lietus nav neko diži traucējis.

Lai gan laiks un gadalaiki Islandē mēdz izspēlēt visādus jokus. Mūsu namatēvs stāstīja, ka īpaši nejauks esot bijis 1979. gads, kad viņš nācis pasaulē, sniegs esot snidzis visus 12 mēnešus, arī vasaras vidū. Vēl pirms pāris gadiem netīšām pamatīgs sniegs un aukstums visus pārsteidzis jau septembrī, viņi pazaudējuši četras aitas, bet citiem ļaudīm postījumi bija mērāmi simtos. Tā kā šeit ar to laiku nekad neko nevar zināt.

Pēcpusdienā sāk līņāt un kalni pulcē ap sevi mākoņus, līdz pazūd tajos pavisam. Braucam tikai ar tādu kalnu nojausmu, kā tādi ezīši. Brīžam ainava noskaidrojas un mūsu skatam paveras zaļi brīnumi – nepavisam nešķistu neparasti, ja ap stūri izlidotu kāda harpija vai ceļu šķērsotu hobits vai trollis. Tomēr vienīgās, kas šķērso ceļu, ir aitas, kuras pamanījušās pamukt no aplokiem. Ir sācies aitu kopā vākšanas laiks, jo tuvojas ziema un izskatās, ka aitām ne visai tīk ideja par pārvākšanos uz kūti. Zāle vēl ir tik zaļa. Lai gan šorīt, kāpjot mašīnā, tā jau vietām čaukstēja balta. Winter is coming, šaubu nav.